Mana sapņu vieta Latvijā

Šeit paliek manas pēdas, manas atmiņas, jūtas un asaras, šeit paliek manas bērnības nebēdnības. Šeit ir un paliek mana dzimtene. Mana mājas. Dobele.
Dobelē, kur sākās manas dzīves gaitas, tur arī sākas mani sapņi un iespējas. Viss sākās sētas smilšu kastē, kur pirmo draugu medībās es devos, lai vismaz savus tuvos dobelniekus atpazīt es spētu. Dobelē te katrā sētā ir savs dzīves stāsts, par to kā satikās un kā vis pēcāk beidzās. Lai rītā austot saulei mūsu ceļi atkal saskrietos, pie sētas šūpolēm vai smilšu kastes pilīm, ko vakar tik rūpīgi vēl cēlām. Laiks paskrēja nemanot, kā sētas smilšu kastes vietā man iemainīja citu, tur daudz citu bērnu ar jaunām sejām bija, man apkārt piecas dienas nedēļā. Nē, viņi man spēlēties netraucēja, viņi bija draugi avansā, jo tiklīdz sēdāmies mēs kopā skolas solā puse aizčaloja prom - uz Jelgavu, uz Rīgu, uz tālo Salacgrīvu. Un tad jau gāja kā pa kalniem – tad draugi bija, jo līdz bija konfekšu saišķis, tad nebija, kad kādam tas bija lielāks. Arī atzīmes sāka mainīt manu dzīvi, tad pārdzīvo, tad neņem vērā ko tev saka. Un tā tas viss man apkārt mainās vēl joprojām, kā no sekla jūras dibena līdz debesīm rokas stiepjot, kā braucot trakos karuseļos, tāpat arī šeit manā sapņu vietā, manī nemanāmi laika zobs savus caurumus grauž.
Dzimtenē katra taka, vieta, ieliņa, nostūris, pat katra klača liekas zināma, sen sajusta un sava. Šeit katra suņu klaigas un kaķu kaujas pāri mīļajai Bērzei liekas jau sen dzirdētas. Dobelē Bērze ieskāvusi skaistāko pili, kas nu par drupu kļuvusi vien, taču pamati tai paliek, tāpat kā Dobele sirdīs mūsu. Nu nevarēs aizmirst savu dzimteni, neviens šeit dzimušais, jo saules siltie stari mums vienmēr par to apjaust liks, cik tā mīļa, tuva, cik tā Dobele, tomēr skaista mums ir! Nav svarīgi vai - barga ziema, silts un mājīgs pavasaris, karsta vasara vai drūms un lietains rudens - vien tas, ka esi mājās sirdij ļauj mierīgāk un lepnāk sisties. Īsti jau neviena sapņu vieta ne ārzemēs, ne Latvijā neaizvietos mājas. To sajūtu un pat to vietu, kuru cēli vari saukt par savu māju, neaizvietos neviena vieta pasaulē bez tās mājas sajūtas, kāda ir katrā sirdī, kad atverat mammas un tēta silto māju rokturi, kur vienmēr vecāki tev galdā uzliks labāko. Jo to mīlestību un mieru sirdī būs grūti atrast tur, kur tevi negaidīs, bet mājās gaida vienmēr un patīkami ir pat tad, ja gaida mīļais kaķis ar kautrīgu: „Murr..” vai suns pie saskrāpētām durvīm, kuras tapušas saskrāpētas par to laiku, kad biji prom. Un tomēr tā vieta, kuru par mājām sauc, vienmēr tev prātā nāks pirmā gan kad grūtības būs pāri ausīm, gan kad precībās precinieks sauks. Šeit tavi brāļi, māsas, šeit tavi mīļie vienmēr tevi mīļi gaidīs pat tad, ja būsi ar sliktu garastāvokli, ar tukšām kabatām un vientuļu sirdi.
Dobelei nav līdzinieces nevienas, jo tik silti saule Latvijā nesilda nekur, bet galvenais jau, lai atmiņas ir siltas par vietu kur augi, kur dzimi, kur palikt nedaudz ilgāk gribi.

P.S. www.draugiem.lv profils ir manas mammas, taču e-pasts ir mans - Sabīnes Andruškēvičas, neesmu reģistrēta dr.lv. ;)