Autors: Marija Stefānija Skudra / Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskola
Vērtējums: Nav
Vērtējums: Nav
Katra diena dod jaunu dzīvi, jaunas iespējas, sapņus, izaicinājumus. Katrs mirklis ir pieliets neizsakāmas laimes. Un uz katra soļa ir sastopami brīnumi.
Bija šķietami parasta agra rudens diena. No kokiem savu vienīgo,bet brīnišķi skaisto dzīves deju nodejoja lapas, līņāja sīks lietus, vēl nedaudz saglabājis vasaras saules, kura joprojām spītīgi valdīja pēcpusdienas debesīs. Slinki pūta vējš, sev uz pleciem nesot lietus lāses un rudens dvašu. Es gāju no skolas pa dubļaino taku, kas veda mani uz mājām. Un tad es apstājos. Lielais koks, kas no savām plašajām zaru rokām atlaida simtiem lapu tā, ka tās nosedza visu taku, tagad man stāvēja blakus klusuciešot. Vai viņš skuma par savu zaudējumu? Pa šī koka lapām tagad pakšķēja lietus. Tikai mēs, es un koks, dzirdējām to, ko nekad neaizmirsīšu. Simfonija? Rudens senerāde? Laikam šis skaņdarbs neietilps nevienā cilvēku veidotās mūzikas definīcijā, jo šoreiz man spēlēja pati daba. Lietus pieskārās katrai lapai un katra lapa atbildēja savādāk. Žūžoja vējš, slīdot gar klusējošā koka zariem, tos iezvanot. Rudens, lapu, vēja un lietus skaņdarbs atbalsojās manā dvēselē un iesakņojās atmiņu jūrā. Es noņēmu virs galvas pacelto lietussargu. Nu lietus spēlēja arī pa mani. Es jutos kā ienākusi svētnīcā, cilvēku nepazīstošā un cilvēku neskartā, kur mūzika nomazgā no manas dvēseles steigas, nepacietības un neiejūtības sārņus. Pati daba man spēlēja. Tik skaisti, vareni, aizkustinoši. Man vienai. Jo es biju apstājusies. Daba man dāvināja brīnumu, neko neprasot pretī. Bet es biju tikai apstājusies...
Ar noliektu galvu mēs grēcīgi skrienam pa dzīvi. Soļojot zem paceltajiem lietussargiem, mēs nepamanām, ka lietus ir beidzies un acis zem noliektajiem plakstiem neierauga varavīksni. Lamājot mums pretī braucošo mašīnu mēs nežēlīgi pabraucam garām dārzam, kur pirmo reizi pasaulei ir uzziedējis rožu krūms. Brīnumiem,mēs tiem paskrienam garām. Mēs nepamanām. Neieraugām. Nenovērtējam.
„Tikai šodien tās ir tādas! Vairs nekad, nekad tās nebūs tādas kā tagad. ” Tā man vienmēr mamma teica, likdama pavērt skatu uz debesīm. Debesis. Bezgalīgs,valdzinošs, bet nepakļaujams plašums virs mūsu galvām. Saulriets. Man šķiet, ka pats Dievs dienas beigās iemērc otu debesu pļavās un ar iegūtajām krāsām kā spēlēdamies nokrāso visu debess jumu, nedaudz parādot mums daļu no debesu krāšņuma. Saulriets. Krāsains un spilgts, bet kluss karnevāla gājiens par godu aizejošajai saulei. Un, aizejot šim gājienam, debesīs sāk valdīt citi spēki. Pilna maģijas ir nakts debess, zvaigžņota, mēnesnīcas pielieta, apmaldījušos, tumšu mākoņu pilna. Pilna klusas varenības... Rīta debess spirgtums. Baltie mākoņi zilajā dienas debesu bļodā. Vilinošā nakts debess... Ak, kaut uguņošana nebūtu vienīgais iemesls, kas liktu cilvēkiem pacelt galvu!...
Vai zināt, kad bija pirmais sniegs pagājušajā gadā? 24.11.13. Pirmā manis redzētā sniegpulkstenīte šogad? 12.03.14. Izaugušas veselas četras atvasītes māsas kaktusam Safirai? 16.03.14. Brīnumi var likties mazi un bezvērtīgi. Bet tieši mazās lietas ir visnozīmīgākās. Tās dod jēgu dzīvei, cerību, prieku, vēlmi un spēku dzīvot.
Katrs mirklis ir pieliets neizsakāmas laimes. Uz katra soļa ir sastopami brīnumi. Pacel acis. Un arī Tu ieraudzīsi. Un arī Tu sajutīsi. Brīnumu.
P.s. Aiz loga man vējš garāmskrienot pieteica zīlītes solo... Varbūt arī aiz Tava loga rūts?
