Mūsu dzīve 21. gadsimtā kļuvusi ļoti neparasta. Paskatīsimies apkārt - daži no mūsu draugiem vai radiniekiem brauc uz ārzemēm, cerot atrast labāku dzīvi. Bet daži - otrādi, brauc uz mūsu valsti, cerot atrast patvērumu - šos cilvēkus mēs saucam par bēgļiem.
Sabiedrība polarizējas – vieni uzskata, ka, atceroties Latvijas vēstures lappuses, laiku, kad tūkstošiem Latvijas ģimeņu devās bēgļu gaitās, mums tika sniegta palīdzīga roka, un tāpēc arī mums būtu morāls pienākums palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem, savukārt citi ir pilnīgi pretējās domās, uzskatot , ka tik milzīgs pieplūdums sveštautiešu ar pilnīgi citu kultūras izpratni, reliģiju, ieražām kaitēs mūsu valstij un tās iedzīvotājiem. Kā lai nosaka, kurš no bēgļiem cīnās par savu dzīvību un bēg no kara un kurš ir ekonomiskais bēglis, laimi meklējošais attīstītās Eiropas valstīs? Vai šie cilvēki integrēsies, apgūs valodu, iekļausies darba tirgū un maksās nodokļus, vai tikai tīkos pēc lielajiem pabalstiem? Vai apzināsies savus pienākumus, vai tikai atgādinās par savām tiesībām?
Latvijas valdībai ir jāizlemj to, kā mēs varēsim pieņemt bēgļus jeb nepalīdzēt cilvēkiem, jo mūsu valsts ir maza, un mēs nevaram atļauties maksāt tiem lielu pabalstu. Vai tas būtu godīgi pret tiem cilvēkiem, kuri cītīgi strādā un maksā nodokļus? Manuprāt, tā nav. Varētu piekrist tam, ka mums vajag palīdzēt cilvēkiem, kuri ir cietuši no kara un ir pazaudējuši mājas, bet visam ir robeža. Kā piemēru var minēt gan teroraktu Francijā, gan bēgļu ieplūdumu Vācijā, kur ik pēc dienas ziņās mēs lasām par atkārtotajiem bēgļu uzbrukumiem uz parastajiem iedzīvotājiem. Tādēļ vajag simts reizes padomāt, pirms atbildēt uz jautājumu, vai šos zvērus var nosaukt par cilvēkiem, kuriem tiešām ir jāpalīdz?
Aplūkosim to, kā bēgļu pūļi laužas uz Eiropu. Haoss un dezorganizācija - tie ir vārdi, kas raksturo Kalē, Francijas ziemeļos esošajā ostas pilsētā notiekošo. Pēdējo nedēļu laikā tur sapulcējušies tūkstošiem nelegālo imigrantu, kuri šturmē Francijas policijas spēkus un mēģina nokļūt Lamanša tunelī, kas zem jūras šauruma paver ceļu uz viņu kāroto galamērķi - Lielbritāniju. Runājot tieši par Lielbritāniju, gribētu pieminēt patiesu stāstu, kuru man pastāstīja mana radiniece. Viņa pašlaik strādā par viesmīli vienā no Londonas restorāniem. Darbadienas vakars, cilvēki ar metro dodas mājās, visi ir saspiesti tā, ka nav, kur stāvēt, un pēkšņi pa vidu stāv melna soma. Cilvēki viens otram prasa, kam pieder šī soma, neviens neatbild, un cilvēki sāk kliegt un cenšas izrauties ārā no metro. Jūs redzat, ka cilvēki dzīvo pilnīgās bailēs, vai šo var nosaukt par dzīvi? Gluži to var nosaukt tikai par izdzīvošanu.
Man ir bail par to, kas būs tālāk, bet kā saka: «Cerība mirst pēdējā». Ļaudīm vajag cerēt uz to, ka karš dienvidu pusē drīz beigsies, un visi cittautieši atgriezīsies dzimtenē. Ir grūti pierast, ka jau tagad Rīgas ielās var satikt dīvainu cilvēku pūļus, viņu uzvedība, protams, atšķiras no eiropiešu, kā arī mēs esam pilnīgi prestati ticības jautājumā. Musulmaņi nekad nevarēja draudzīgi dzīvot un pieņemt luterāņus vai pareizticīgos.
Bēgļi - šis vārds 21. gadsimtā iegūst jaunu nokrāsu un būs vienīgais ,ar kuru varēs raksturot 21.gadsimta pirmo pusi.
