Vai bēglis Latvijā ir labākas dzīves meklētājs?

Vai bēglis Latvijā ir labākas dzīves meklētājs?
Katrs grib justies drošībā. Jebkurš cilvēks vēlas valsti, kura ir gatava palīdzēt grūtā brīdī. Noteikti, ka bēgļi ir labākas dzīves meklētāji, jo citādi viņus tā nesauktu.
Dažreiz mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Mēs esam neapmierināti ar ikdienišķām lietām. Autobusā maz vietas, izlādējies telefons, lielveikalā gara rinda, taču tie ir dzīves sīkumi. Ik dienu domāt, vai šī diena ir pēdējā, un domāt, vai pienāks rītdiena – tas ir baisi. Ja ir cilvēki, kas grib labāku dzīvi, kvalitatīvu darbu un ir gatavi pieņemt citu kultūru, tad kāpēc gan nepalīdzēt?
Katrs ir savas ideālās dzīves meklētājs. Vienam tā var būt milzīga māja jūras krastā, bet citam – mazs dzīvoklītis Rīgas nostūrītī. Kurš gan nevēlas, lai viss būtu kā pasakās, taču dzīve diemžēl mums sagatavo daudz pārsteigumu. Domājot par bēgļu uzņemšanu Latvijā, es sapratu, ka tos uzņemt nevajag.
Kamēr Latvijā ir kāds nelaimīgs bērns, kas nav paēdis, mums nav tiesību palīdzēt citiem. No sākuma jānodrošina laba dzīve pašiem sev. Ja nevaram uzņemties atbildību par saviem pilsoņiem, tad mēs arī nespēsim parūpēties par citiem. Man šķiet, ka pasaulē ir pietiekami daudz lielvalstu, kas spēs palīdzēt vairāk, kas spēs dot labāku patvērumu nekā Latvija.
Mēs nekad neuzzināsim, kā ir dzīvot katru dienu kā pēdējo. Jānovērtē dzīve, jo tāda mums ir viena. Dzīvot vajag šodienai, jo vakardienu neatgriezt, bet rītdiena var arī nepienākt.
Keita Averčenko