Pretrunās radušās pārdomas (2)

Bēgļi… bēgļi… bēgļi. Šķiet, ka šobrīd pats svarīgākais jautājums televīzijā, presē, sociālajos tīklos. Arī katrā ģimenē tiek spriests un runāts. Tas skar mūs visus, jo esam līdzatbildīgi. Par to runā visi, kas saprot šī jautājuma nozīmīgumu, un arī tie, kas zina ļoti maz vai neko. Izskan tik dažādi viedokļi, ļoti atšķirīgi. Manī rodas pretrunas. Ko domāt man savos sešpadsmit gados? Kurā viedoklī ieklausīties, kuram lielāka taisnība? Ieklausos savu domu krustugunīs.
Jā, man vēl visa dzīve priekšā, es negribu pazaudēt savu Latviju, savu valodu, kultūru. Gribu, lai vēl ilgi es un vēlāk arī mani bērni varam pulcēties Dziesmu svētkos, svinēt Jāņus, kopt latvisko garu un darba tikumu.
Te televīzijas raidījumos redzu izmisušus cilvēkus, raudošus, nevainīgus bērnus, bēgļu laivas, kas sasniedz krastus, dzirdu arī par tiem, kam nav laimējies sasniegt sauszemi. Sirds sažņaudzas - vai bērni vainīgi, ja posts skāris viņu mājas?
Atceros Francijas notikumus - Parīzes melnās dienas oktobrī, nevainīgu cilvēku slaktiņus. Kas vainojams? Vai bēgļu straumes neiepludinās arī manā zemē agresorus, varmākas?
Gadu mijas ārprāts Ķelnē… Vai tiešām mums draud sejas aizsegšana un musulmanisma pieņemšana?
Saka to un saka pretējo. Dzirdu Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Andra Amerika interviju televīzijā, saprotu, ka lēmums par bēgļu uzņemšanu ir pieņemts un galīgs. Nav jau tā, ka valdība neko nerisina. Ir domāts gan par bēgļu izmitināšanu Muceniekos, gan par valodas apgūšanas iespējām un bēgļu integrēšanu sabiedrībā. Prātoju, vai 531 svešinieku spēsim pabarot, izmitināt, lolot, ja valstij nav un nav naudas, ko normāli samaksāt skolotājiem par darbu, ja valsts samazina apmaksātos medicīnas laboratoriskos izmeklējumus, kas nodrošinātu ātrāku slimību atklāšanu.
Brīžiem dusmojos, vai valdības vīriem ir svarīgāk domāt, kā sadalīt ministru amatus nekā rūpēties par savas tautas drošību. Tad es gribu varonīgi kliegt:
,, Bēgļiem - nē! Citi, lai bagātie uzņem! Mums savu rūpju pietiek.”
Re, kā viesmīlīgā Vācijas kanclere Angela Merkele ir pārcentusies ar savu labvēlību. Zviedri jau arī gatavojas tūkstošiem sūtīt atpakaļ.
Uzņemt vai neuzņemt? Kam tad īsti ir taisnība? Kā I.Ziedonis teicis: ,,Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās”.
Tad kādā dienā man nāk apskaidrība, un nu zinu, kā es varu noformulēt savas domas.
24. janvārī manai mīļajai omītei ( vecvecmāmiņai) palika 89 gadi. Viņa ir žirgta, saprātīga, ļoti dzīvesgudra, cienījama skolotāja. Klausos viņas stāstā un pēkšņi apjaušu, kas man ir sakāms par bēgļiem.
,, Ir 1944.gada rudens. Vecvecmāmiņas lielā radu saime dodas bēgļu gaitās, prom no Vidzemes, uz Rīgu. Bombardēšana, spindz lodes, visi slēpjas kur nu kurš spēj. Pēc uzlidojuma un dažādiem sarežģījumiem omīte paliek ar savu māti un mātesbrāli Latvijā, bet divas māsiņas un 3 mātes māsas turpina bēgļu gaitas, nonāk Vācijā. Kad 40. gadu beigās jāatstāj bēgļu nometne, vienu mātes māsu paņem darbā Vācijā, jo viņai ir laba izglītība, darba pieredze, viņa prot stenografēt, apguvusi mašīnrakstīšanu, zina vācu valodu. Uz Angliju ņem tikai izglītotus, jaunus, darbaspējīgus vīriešus. Arī nokļūšanai uz Ameriku ir ļoti stingra atlase. Divas omītes māsas ir jaunas, viņām palaimējas tikt uz Austrāliju par mājkalpotājām, bet divām vecākajām radu tantēm jāgaida, kad jaunās austrālietes sāks pelnīt, apliecinās, ka spēj uzturēt savas radinieces. Par laimi jaunajām māsiņām Ainai un Magdai Austrālijā pusgada laikā izdodas paņemt mātes māsas pie sevis, kur arī tiek aizvadīts viss viņu mūžs.”
Jā, arī latviešiem bija jādodas bēgļu gaitās, labi, ka kāda valsts pieņēma un deva patvērumu.
Saprotu, diemžēl bēgļi bija un būs. Kamēr zemi plosīs karš, cilvēki meklēs, kur paglābties. Saprotams, ka šajā jūklī būs arī vieglas dzīves tīkotāji un ļaunu nodomu vadīti cilvēki.
Domāju, ka te atbildīgajiem amata vīriem nopietns darbs, lai rūpīgi izvērtētu, ko ņemt savās mājās. Ir dzirdēts, ka valdība jau risina šo jautājumu, ka piedāvās izmitināšanu ģimenēm ar bērniem, izglītotiem, darbaspējīgiem cilvēkiem, lai tie spētu iesaistīties darba tirgū. Tas ir svarīgākais noteikums, lai cilvēks te strādātu, integrētos mūsu dzīvē. Ja viņam tas nav pieņemams, tad pēc pārbaudes laika jāsūta atpakaļ.
Nupat mācījos par romiešu dzejnieku Seneku un man šķita, ka mums, ierindas latviešiem, vispiemērotākā ir stoicisma atziņa: ,,Pasauli pārmainīt nevar, var mainīt mūsu attieksmi pret to”. Attieksme jāmaina iebraucējiem, tā jāmaina arī mums.
Mums svarīga latvietība. Saglabāsim un kopsim paši savu latvietību! Kā Amerikas latvieši, nokļuvuši pasaulē, spēja kopt latvisko, kā Austrālijas latvieši vēl tagad pulcējas koros, svētkos un dzied latviski, mums savās mājās jāatceras, kas mums ir svēts un dārgs. Kopsim valodu, dziesmu, mūsu mākslu, mūsu kapu kultūru! Mēs esam brīvi, esam garīgi bagāta zeme un tauta. Ne jau naids, bet saprāts, godīga rīcība, gudrība var glābt mūsu zemīti.
Apzinos, ka visi esam atbildīgi par savas valsts nākotni, bet esmu pagaidām sīka vienība, lai teiktu, ko darīt ar bēgļiem. Kā apturēt ,, Daesh” ļaunos darbus? Kā izbeigt kara darbību Sīrijā? Kā radīt normālus apstākļus savā valstī pamatnācijai, kādas darba iespējas piedāvāt svešzemniekiem?
Dzīve ir izvirzījusi tik daudz problēmu, un kādam tās jārisina. Gribas cerēt, ka mūsu valsts gudrie prāti tiks ar to galā, jo no tā ir atkarīga mūsu pastāvēšana. Mūsu lielajai Eiropas Savienībai jādomā, kā apturēt bēgļu straumes, jākontrolē, lai patvēruma zemēs nonāk tie, kas grib normāli strādāt, dzīvot, audzināt bērnus, nevis laimes meklētāji, parazitētāji uz citu rēķina, teroristi. Politiķiem jādara viss, lai mierīgā ceļā ietekmētu to valstu un grupējumu prātus, kas vainojami šī vājprāta izraisīšanā.
Mēs, jaunatne, krāsim zināšanas, ieklausīsimies saprāta balsī, dzīvē pieredzējušu cilvēku atziņās, pilnveidosim sevi, veidosim pareizu attieksmi pret mazām un lielām lietām un notikumiem - drīz nāks tā diena, kad arī mūsu paaudzei patstāvīgi būs jārisina dzīves izvirzītie jautājumi.