Vēl vienas impērijas noriets, beigu sākums

Vēsture nenoliedzami ir ciklisks process, kas atgādina gredzenu. Izejot cauri noteiktam ciklu skaitam, mēs atgriežamies gredzena sākumā.Nepārprotami populārais esejas temats to apstiprina, gluži kā daudzi citi pašlaik notiekošie procesi uz Zemes. Bet, vai to saprotot, mēs, cilvēki, no savām kļūdām mācāmies? Bēgļu pieplūdums nesamazinās Eiropas kulturālo attīstību un uzplaukumu, bet gan veicinās tās degradāciju un krišanu. Tas ir mums zināmās pasaules beigu sākums.
Tikai hipiji un naivi puķu bērni varētu noticēt tam, ka cilvēki var sadzīvot mīlestībā un saticībā. Cilvēki ir bioloģiski radīti, lai būtu egoistiski, spējīgi domāt tikai par sevi un saviem tiešajiem pēcnācējiem. Jebkurš cits ir tikai palīglīdzeklis vai šķērslis savu mērķu sasniegšanai. Mums ir paveicies, ka dzīvojam tajā pasaules daļā, kuras iedzīvotājiem tas vēstures gaitā padevies vislabāk. Tieši šis fakts ļauj apskatīt pirmo no iemesliem šai krīzei un manas tēzes pareizībai. Rietumi ekspluatējuši šo reģionu, t.i., Tuvos Austrumus kopš pēdējo tās dižo impēriju norieta. Tas nekādi nav veicinājis jau tā atpalikušo iedzīvotāju attīstību. Gluži pretēji- esam iemācījuši viņiem visu slikto, ko rietumi var piedāvāt. Tuvo Austrumu iedzīvotāji veiksmīgi apvienojuši sev raksturīgo autoritārismu ar mūsu pašu alkatību un egoismu. Huseins, Kadafi, Asads un daudzi citi veiksmīgi turējuši tagad Eiropā plūstošās ordas ar tā palīdzību. Tam visam pa vidu arī austrumu traibalisms- iedzīvotāju sadalījums, kas pārsvarā nozīmē valdošās cilts pārākumu un citu cilšu apspiešanu, iespējams, pat genocīdu. Tieši tas viss slēpjas zem terorisma kara. Un, ja jau runājam par genocīdu, tad varbūt vērts pieminēt tā mūžīgo sakni- reliģiju. Pasaules jaunākās lielās reliģijas sadalījums ir sarežģīts un asiņains. Tas izraisa konfliktus. Vai tas ir kas tāds, ko vēlamies redzēt Eiropā? Izcils piemērs ir Asada Sīrija, kurā konflikts sākās 2011. gadā un ir atņēmis dzīvību 600 000 cilvēku pēc sīriešu sacītā. Valdošā kārta ir alavīti- islama un kristietības sajaukums. Tātad valsts minoritāte izveido armiju un valdošo eliti, apspiežot citu islama atzaru pārstāvjus. Neko citu kā sliktas manieres man tas neatgādina, ieskaitot, protams, visu necilvēcisko.
Šīs alkatības sekas nav tikai agresivitāte. Arābu valstis vidēji izglītībai un zinātnei tērē 0,7% no IKP. Salīdzinoši pasaulē tērē vidēji 7%. Eksperti to sauc par pašnāvniecisku tendenci. Arābu pasaulē ir aptuveni 65 miljoni analfabētu, divas trešdaļas no tiem ir sievietes. 10 miljoni bērnu neapmeklē skolu. 1,2% ir personīgais dators, bet tikai 0,6% ir piekļuve internetam. Pēdējo tūkstoš gadu laikā arābu valodā pārtulkots tikpat daudz grāmatu kā Spānijā viena gada laikā. Šī ļoti skarbā statistika, ko mums piedāvā „The Economist”, ir graujoša. To visu salīdzinot ar iedzīvotāju pieaugumu Tuvo Austrumu, kas ir 3 miljoni gadā. Praktiski Eiropas „plašumos” ielaužas neizglītoti cilvēki. Pēc ekspertu aplēsēm, arābu pasaulei nepieciešams apmēram 150 gadu, lai attīstībā panāktu rietumu pasauli.Nedomāju, ka tas notiks pat ar tiem cilvēkiem, kas šeit ierodas. Ticamāks par viņu inteliģences pieaugumu ir noziedzības zelšana valstīs, kuras tie sauks par „mājām”.
Nav tā, ka es domāju- viņi ir sliktāki par mani vai jums. Apstākļi, kādos šie cilvēki dzīvojuši, neļauj viņiem mainīties. Ekonomisko stāvokli Tuvajos Austrumos var nosaukt tikai par badu vai pusbadu. Piemēram, Jemenā trešā daļa jeb 7 no 21 miljona cilvēku ir akūti izsalkuši. Ja jūs domājat, ka zināt, kā tas ir, esat nekas cits kā egoistisks liekulis.Pazemes ūdeņu horizonts krītas par 2 metriem gadā. Ūdens līmenis krītas pat Tigrā un Eifratā. Graudaugu ražas pēdējo 40 gadu laikā kritušas par trešdaļu. Sīrijā kopš 2001. gada ražas kritušas par piektdaļu, bet Irākā par ceturtdaļu. Tuvie Austrumi importē 90% patērējamās pārtikas. Kad 2011. gadā neraža satrieca Krieviju un Austrāliju, pārtikas cenas Tuvajos Austrumos izšāvās cauri griestiem, jo, kā sagadās, tās ir vislielākās labības eksportētājas austrumu virzienā. Sagadīšanās tur nebeidzas- tieši tad sākās „arābu pavasaris”. Kas gan palīdz pievērsties radikālismam labāk kā tukšs vēders? Režīmi krita, un līdz ar tiem pavērās arī slūžas. Bet kā tad ar naftu? Nedomājiet, ka es piemirsu šo organisko vielu, kas bagātus padara pāris procentus Tuvo Austrumu šeihu. Visi pārējie, piemēram, Apvienoto Arābu Emirātu iedzīvotāji ir nabadzīgi viesstrādnieki. Turklāt naftas ir sapumpēts pietiekami, lai tās cenas kristos līdz ļoti neizdevīgai cenai.
Radikālismu pieminēju, tātad no reliģiskās tēmas izvairīties tomēr nespēšu. Smaidīgie vīri ar kalašņikoviem un paceltu pirkstu, kas apzīmē vienu īsto Dievu, varbūt nepārstāv visus reliģijas piekritējus, tomēr rada labu stereotipu un pieņēmumu citos pasaules iedzīvotājos. Par kādu uzticību pret islāmistiem tad varam runāt? Rietumu un Tuvo Austrumu reliģijas ir ļoti atšķirīgas. Lai gan rietumu reliģija ir mīloša un laba, tā rietumus novājinājusi. Nepārprotiet mani, esmu ateists, taču islams veido labu bāzi agresīvai ekspansijai, bet kristietība- brīvībai. Netēlošu ekspertu, bet 630. gada Medīnas Konstitūcijā runāts par islama uzvaru pasaulē- „ummah”. Kad reliģiju un valsts pārvaldi apvieno, sanāk bīstams kokteilis. Kā islama valsts, kuras centrālais spēks ir bijusī Sadama Huseina armija.
Tātad sliktas manieres, noziedzība, analfabētisms un radikālisms. Jā, tas izcili papildinās Eiropas kultūru. Bet tikai tad, ja to pieļausim. Ja būsim vāji. Tādā gadījumā nemaz neesam pelnījuši šeit dzīvot. Par savu ir jācīnās ne tikai ar ieročiem, bet ar vārdu. Kurš gan labāk, kā mēs, latvieši, to zinās? Kā jau teicu iepriekš, vēsture atkārtojas. Šī bēgļu krīze man atgādina Lielo tautu staigāšanu. Tad norietēja dižā Romas impērija. Vai šis varētu būt Eiropas noriets? Tikai, ja pieļausim. Jācer, ka optimistiem būs taisnība, un tādi reālisti kā es „aprausies”.