Laipni gaidīti, bēgļi?!

Cilvēks... Kas ir cilvēks? Savā ziņā tā ir maģiska būtne, kas ar savu prātu spēj daudz ko paveikt – uzklausīt, analizēt, riskēt, glābt… Bet diemžēl viņa spēkos ir paveikt arī ļaunus darbus – karot un iznīcināt, iedvest bailes un kurināt naidu, pārvērst ikdienu šausmās... Viss iepriekš minētais šodien daudziem saistās ar vārdu “bēglis”. Gandrīz katru dienu, atverot kādu interneta portālu vai avīzes lapu, pretī raugās virsraksts, kas nepārprotami saistīts ar bēgļu jautājumu. Un tādā brīdī man prātā nāk latviešu dzejnieka K. Skalbes kādā dzejolī teikti vārdi: “Sēsties, saulīte, dimanta krēslā, / Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.” Man šķiet, ka šobrīd vēl saules stari mūs priecē, silda, rotaļājas virs Latvijas mežu galiem un pļavām, bet… Radio, televīzija, internets – visi informācijas avoti vēsta, ka ir pienācis laiks, kad Latvijai jāiet kopsolī ar citām Eiropas tautām un jādara viss iespējamais bēgļu jautājuma sakārtošanai. Tātad jebkurā valstī aktuāli kļūst integrācijas procesi, un tie šodien prasa citu pieeju, citus risinājumus. Katrs no mums situāciju, kas radusies ar bēgļiem, uztver dažādi, tomēr lielākā daļa cilvēku (kā norāda dažādas interneta portālu aptaujas) dzīvo izmisumā un bailēs par sevi un saviem tuviniekiem. Kas notiks rīt, parīt, pēc pāris gadiem?.. Kas palīdzēs?.. Kurš būs tas glābšanas salmiņš, pie kura pieķerties?
Ar vārdu „bēgļi” šodien mums asociējas personas, kas „bēg” projām no savas valsts bailēs no vajāšanas reliģijas, tautības, rases un citu apsvērumu dēļ. Vārds „bēglis” liek mums aizdomāties par to, ka kāda tāla rase, kultūra, reliģija un dzīves uzskati var aizskart mūsu intereses, mūsu etnisko brīvību... mūsu dzīvi... Pēc manām domām, galvenais iemesls, kāpēc mūsu tauta uztver un uztvers bēgli kā ienaidnieku, ir bailes no briesmīgajiem notikumiem, kuri varētu skart arī mūs. Vai atceraties asiņainos notikumus pagājušā gada novembrī Parīzē? Jā, šī „melnā piektdiena” atstāja pēc sevis asaru un asins jūru... Tika nogalināti 129 cilvēki un 352 ievainoti, bet šie skaitļi nenorāda patieso cilvēku skaitu, kuru dzīves tika salauztas. Parīze it kā ģeogrāfiski atrodas tālu no mums, bet dažkārt šķiet, ka visu pasauli var uzlikt uz delnas, un, ja kaut kas notiek vienā pasaules stūrī, tas var notikt arī pie mums. Diemžēl ļaunums nepazīst robežu. Līdz ar to liela daļa sabiedrības dzīvo bailēs, kuras ar laiku cilvēku sirdīs var pārtapt par milzīgu naidu pret personām, kas varētu apdraudēt mieru un drošību valstī.
Tu mosties no rīta un, kā parasti, dodies uz skolu, kur tevi gaida draugi, vai uz darbu, kurš sagādā prieku, iedvesmo, liek augt. Pasaule sagaida tevi ar visu savu krāšņumu: daudzus gadus pazīstami cilvēki, daba, kas priecē ar savām ainām un smaržām... Ieslīdot šīs dienas ritmā, tu sajūti, ka dvēselē valda laime un miers. Bet, vai tu būtu tāds, kāds tu esi šodien, ja vienā dienā tev apkārt būtu pavisam sveši cilvēki, kuri mainītu visu, kas tev ir mīļš un ierasts. Tu izietu ārā un acis brīnītos, jo tava pasaule, kurā tu dzīvoji un elpoji pilnu krūti, ir mainījusies, tu vairs nebūsi tāds, kāds tu biji vakar. Bēgļu straume uz Eiropu mazāka nekļūst, katru dienu cilvēki riskē ar savām un bērnu dzīvībām, lai nonāktu Eiropā. Līdz ar to arī pašās Eiropas valstīs situācija kļūst arvien nedrošāka. Pēc manām domām, ne katrs cilvēks, kurš bēg, var izraisīt haosu mūsu zemēs, tāpēc ka ir bēgļi, kuri meklē pie mums gan morālu, gan fizisku drošību, kā arī vēlas pasargāt savu dzīvību un domu brīvību sev un saviem bērniem. Piemēram, nesen internetā lasīju stāstu par bēgļu ģimeni no Uzbekistānas, un es uzskatu, ka šie cilvēki ir cienīgi, lai Latvijas valsts piešķirtu šai ģimenei patvērumu mūsu valstī. Visi šīs ģimenes locekļi, pirms pieciem gadiem ierodoties Latvijā, sāka meklēt veidu, kā kļūt par mūsu sabiedrības daļu: māte un tēvs apmeklēja latviešu valodas apguves kursus, bērni sāka apmeklēt skolu... Bērniem veiksmīgāk padevās valsts valodas apguve, vecākiem tik viegli negāja. Man liekas, ka šī ģimene ir piemērs tam, kā jārīkojas visiem bēgļiem svešā valstī – jāciena kultūra un jācenšas kļūt par sabiedrības pilnvērtīgajiem locekļiem. Tagad šī ģimene ir ieinteresēta iegūt Latvijas valsts pilsonību, jo grib visu mūžu veltīt zemei, kas sniedza patvērumu. Tā ir viena medaļas puse. Bet, kas notiktu, ja bēgļos mostos viņu rases un reliģijas instinkti?.. šahīda josta?.. šāvieni?.. mūsu sieviešu izvairošana?.. nevainīgu pilsoņu nāve?..
Austrumu cilvēku dzīves iekārta, dzīvesveids atšķiras ar to, ka vīrietis ir ģimenes galva un sievietei viņam ir jāpakļaujas. Arī šodien daudzās valstīs vīrietim ir atļauts sist, ņirgāties un pat nogalināt savu sievu, ja viņas uzvedība, pēc vīra domām, ir necienīga. Savukārt mūsdienu Eiropas valstīs sievietēm ir tiesības uz neatkarību un neaizskaramību, tiesības strādāt un tiesības atpūsties pēc smagas darba nedēļas. Jau 19. gadsimta otrajā pusē latviešu rakstniece Aspazija aktīvi iestājās par sieviešu tiesībām. Viņas lugu galvenās varones bija sievietes, kas uzdrošinājās vērsties pret sabiedrības trulumu, aizspriedumiem. Var teikt, ka Aspazija tā laika sabiedrībā veica izglītošanas darbu. Un arī šodien, piemēram, Latvijā daudzās dzīves sfērās sieviete ir līdzvērtīga vīrietim. Taču austrumnieku dzīves uztvere ir citāda. Viņuprāt, sieviete ir lieta, ar kuru var rīkoties, kā pats vēlies. Par šausmīgo attieksmi pret eiropietēm no Austrumu vīriešu puses vēsta Vecgada vakarā notikušie masveida seksuālie uzbrukumi sievietēm Vācijā. Arābu un Ziemeļāfrikas izcelsmes vīrieši, apvienojoties lielās grupās, seksuāli uzbruka un aplaupīja sievietes, kā arī tika reģistrēti daži izvairošanas gadījumi. Man šķiet, ka Austrumu vīrieši uzskata, ka eiropietes ir brīvāk pieejamas nekā viņu kultūras sievietes, tāpēc tas izraisa bēgļos nepiedienīgas domas un attiecīgu rīcību. Bet ja tādi gadījumi būtu fiksēti Latvijā?.. Katrs mūsu valsts vīrietis ir audzināts kā savas sievas un savas ģimenes aizstāvis, kurš nepieļaus kādam sveštautietim ņirgāties par sievieti. Diemžēl sievietes šodien nevar justies pavisam droši. Sirdī vienmēr kvēlo bailes...
Zini, Latvija, Tu esi skaista... Zini, Latvija, Tavas zemes ir visskaistākās un visdrošākās... Zini, Latvija, Tu esi vismīļākā! Latvija... paliec tāda, kāda esi! Vēl 19. gs. beigās–20. gs. sākumā Jaunlatviešu kustības pārstāvji cīnījās par to, lai latviešu valoda, latviešu cilvēks un latviešu zemes nepazustu. Kāpēc šodien, 21. gadsimtā, mums jāmaina savi dzīves uzskati? Ja bēgļi nāks... Viņi sāks domāt par to, lai pārvērstu mūsu Latviju par viņiem ērtāko valsti. Kas notiks tālāk? Mēs zaudēsim Latvijas neatkarību, savu brīvību, sevi... Laipni gaidīti bēgļi?