Autors: Nadežda Barkovska / Aglonas Katoļu ģimnāzija
Mūsos katrā mīt divi dvēseles spoguļi – Es un Es. Kādam šie spoguļi ir dzidri un spoži, kādam notriepti un netīri, bet kādam sasisti mazās lauskās, tomēr tie ir mūsējie, mēs esam par tiem atbildīgi.
Cilvēka dvēseli un prātu nav spējis izprast neviens. Dvēsele un prāts – tie ir divi mazi kambarīši mūsu ķermenī, kuri glabā sevī visu – emocijas, noslēpumus un visas mūsu vēlmes. Kaut gan tie ir tik mazi, tie ietver sevī visu mūsu iekšējo pasauli, tie ietver sevī mūs.
Mēs bieži nevaram izprast citus cilvēkus. Vienu brīdi viņš ir viens, bet otru brīdi jau cits cilvēks. Viņš mums parāda savu otru Es. Katrs cilvēks grib kaut ko noslēpt, katram ir savi noslēpumi. Pirmais dvēseles spogulis Es ir patiess, cik patiess vien var būt. Viņš netēlo un neko neslēpj. Otrs dvēseles spogulis Es ir jau apslēpts dziļi mūsos, un tikai īpašos gadījumos tas izraujas no mūsu ķermeņa un parāda savu būtību. Tieši otrs Es parāda, cik spožs, notriepts vai sasists tas ir īstenībā, jo kādi ir mūsu slēptākie noslēpumi vai pašas stiprākās emocijas, tādi ir mūsu dvēseles spoguļi.
Cilvēki ir visvisādi. Satiekot kādu cilvēku, mēs tikai paskatoties varam pateikt, ka kaut kas nav tā, kaut kas ir atgadījies, bet ir arī tādi cilvēki, kuri smaidīs, kad dvēseles spoguļi drups un iekšā viss sāpēs. Tie cilvēki ir stipri, jo viņi tēlo, taču vienalga pienāks brīdis, kad cilvēks neizturēs, un otrais Es izlauzīsies uz āru.
Cilvēks neapzināti ar savu prātu izveido apkārt dvēselei sienu, iesprostojot dvēseli un neļaujot tai izpausties. Mēs baidāmies. Mēs vienmēr baidāmies, ka kāds uzzinās, ka var notikt kaut kas slikts. Prāts ir cilvēka gudrība, saikne ar apkārtējo realitāti, taču reizē, tas ir dvēseles ienaidnieks, jo cenšoties izveidot stiprāku saikni ar apkārtējo realitāti, viņš iesprosto un aizmirst par iekšējo pasauli. Par jūtām, sāpēm, prieku, emocijām un noslēpumiem, ko dvēsele nes. Un ar katru tādu reizi, otrs dvēseles spogulis cenšoties izlauzties, plīst un nosmērējas atduroties pret sienu. Vienreiz tas padodas, taču otrreiz izlaužas nevaldāms, notriepts ar visu, kas ilgāku laiku ir sakrājies. Tad cilvēks izveido sienu apkārt sev, noslēdzoties sevī, vai arī tēlojot kādu citu, lai Es un Es būtu spoži un ideāli. Taču neviens nevar būt ideāls, mēs visi to zinām.
Kā būtu, ja mēs beigtu izlikties par kādu citu, ja mēs būtu atklāti un neslēptu savu otru Es? Ja visi noslēpumi, ko mēs savā sirdī glabājam tiktu ielikti dvēseles un prāta kambarīšos, bet neiesprostoti aiz sienas? Es domāju, ka cilvēki kļūtu draudzīgāki, atklātāki viens pret otru un nebūtu jāslēpj savus dvēseles spoguļus aiz sienas. Varbūt ir vērts pamēģināt? Mēs taču neko nezaudēsim!
