Es esmu viena. Es vairs neesmu mazā meitene ,kurai visu pie kājām noliek mamma un tētis. Es esmu jau liela, nē, es esmu jau pieaugusi. Viss tik pēkšņi, gluži kā rota vīruss negaidīti iesitis pa vēderu un mocījis pāris dienas, taču vienīgi šis nebūs uz pāris dienām, šis nekad neatkāpsies.
Kā lai es tieku ar visu galā, kā lai meloju sev,ka viss būs labi?
Ja vien es varētu, palīdzētu visiem, bet kā lai es palīdzu kādam citam,ja nespēju palīdzēt pati sev?
Skatoties spogulī, es gribu redzēt īsto sevi , bet šķiet , ka pat spogulis melo, es vismaz ceru,ka melo. Es gribu pazīt sevi , padzīt visas parazītiskās īpašības manī, es gribu mīlēt sevi.
mazotnē brālis biedēja,ka zem gultas slēpjoties briesmoņi. Tie nebija briesmoņi, tā biju pati es, tās bija manas bailes ,kuras es tur atstāju un ļāvu tām sevi baidīt.
Varbūt ,ja tām ieskatās acīs, tās nav tik briesmīgas? Ticiet vai neticiet, bet pat balts sniegs, izkausēts kļūst dzeltens.
Iespējams,tas ir tas, kas mums, dažiem nepieciešams -lai mūs kāds izkausē, lai izkausē mūsu aukstās sirdis.
Šķiet, es esmu vēl tāda kā piesalusi, neatpazīta. Es esmu kā uzgleznots mākslas darbs ,bez autora un nosaukuma, bez lielas vērtības. Skatīšos sevī un došu sev nosaukumu, būšu pati savs autors. Gan gadiem ejot mana vērtība augs,kā jau izciliem mākslas darbiem , bet lai par izcilu mākslas darbu kļūtu, ir nepieciešams izcils autors. Es kļūšu par mākslinieku, savas dzīves - mākslas darba autoru,un varbūt tad es būšu es.
