Autors: Edīte Pagraba / Liepājas Raiņa 6. vidusskola
Trīs lietas manas dvēseles skapītī
Stāv: sapnis, vēlēšanās un cerība…
Tās piepildīt ceļos, ejot pa dzīvi,
Lai paliek labākās atmiņas, apskaidrība.
Manas dzīves moto: ”Smiekli bieži vien ir nelaimīgo cilvēku maza laimes daļiņa“, ko
sacījusi franču dziedātāja Edīte Pjafa. Esmu titulēta “Dzīvespriecīgākā” savā kolektīvā
skolotāju un skolēnu vērtējumā. Ikdienā vienmēr nespīd saule, bet, katrs no mums un
arī es, ikdienu varam padarīt tīkamāku ar savu padarīto.
…un tā, caur smiekliem un asarām
dzīvē, par savām tikšanām…
Sapnis piedzima bērnu dārzā, kad jau zināju, ka vēlos kļūt skolotāja. Skolas laikā tas
ieguva skaidru apveidu, jo man likās, ka skolotājs zina visu un sievietēm – skolotājām
vienmēr bija jauki tērpi, manikīrs.
Mācoties un pēc tam strādājot, satieku skolotāju J. Menci senioru. Daudz dzīves
gudrību man iemācījis, ko stāstīju saviem skolēniem, esmu ar viņu pat dejojusi (kājas
gan bija tādas ļenganas). Jau kā profesors J. Mencis lūdza izteikt man savu viedokli par
5. un 6. klases matemātikas mācību grāmatu. Par šādu iespēju ļoti lepojos (grāmatā
profesora ieraksts un pateicība man par sadarbību).
Vēlēšanās bija, lai mani kāds uzglezno, bet Liepājā uz ielas bija kaut kā neērti pozēt –
ko cilvēki domās? Te – ekskursija uz Parīzi (nevis mazo, bet lielo… īsto)! Kā sapnī viss
pasākums un vēl… mani glezno 45 minūtes, bet kur??? Tieku “uznesta” ar melnu zīmuli
uz baltas papīra lapas pašas Parīzes Dievmātes katedrāles pakājē. Šī glezna man ir liels
dārgums un gaišas atmiņas.
Cerību, ka vēl kas varētu notikt manā dzīvē nebija nekādu, jo liekas viss ir: darbs, mīļi
dēli, laba vedekla, mazmeitiņa, mīlestība… un te – ceļojums uz Somiju (nu un tad?).
Man bija iespēja aizbraukt uz Polāro loku (nu un tad?). Es tikos ar pašu Santa Klausu
(jā!!!). Arī šī tikšanās nekad nebūs aizmirstama – dzīvs, varens, baltu, skaistu bārdu,
maigu balsi. Viņš pastāstīja, ka tikko bijis Ventspilī, ka viņam pilsēta patikusi, ka tici es
ar pašu A. Lembergu. Atmiņai – krāsains, liels foto, bet pārdzīvojumu, emociju
izpausmi kaunos pat atklāt.
Pēc visiem šiem, pietiekoši senajiem notikumiem, domāju, ka vairāk nekas īpašs nevar
notikt, taču: pēc Latvijas valsts Trešās Atmodas, es divas reizes studēju maģistrantūrā,
esmu publicējusi vairākas nelielas grāmatiņas savā profesijā, ar labiem panākumiem
piedalījusies vairākos matemātikas skolotāju konkursos, mani skolēni guvuši labus un
ļoti labus rezultātus matemātikas eksāmenos un olimpiādēs. Publicēta mana mājas
lapa. Mani nelielie sapņi, vēlēšanās un cerības ir piepildījušās ar uzviju un esmu ceļā
nākošiem izaicinājumiem.