Katrs cilvēks meklē savu patieso “Es”, taču daži to neatrod līdz pat savas dzīves beigām. Mums visiem ir vairāki “Es”. Vienu mēs rādām saviem draugiem un ģimenei, otru-saviem darba kolēģiem vai skolas biedriem, bet pavisam citu tiem, kurus satiekam pirmo reizi vai, no kuriem vēlamies uzmanīties. Tie ir mūsu ārējie “Es”. Taču ir viens “Es”, kuru zinām tikai mēs, to nav redzējis neviens no mums apkārtesošajiem. Tas ir vispatiesākais un nesamākslotais “Es”, kāds mums ir. To sauc par iekšējo “Es”. Kā tad atrast savu patieso būtību, savu dzīves uzdevumu un mērķi, un pats galvenais-nepazaudēt to?
Bieži vien mūsu iekšējais “Es” pazūd pēc kāda liela pārdzīvojuma vai zaudējuma. Visgrūtāk ir atrast pazaudēto ticību sev un saviem spēkiem. Dzīves laikā gan mūsu iekšējais, gan ārējais “Es” mainās, pazūd un atkal atgriežas. Kad atlaižam vaļā to, kas velk lejup, rodas sajūta, ka kāds milzīgs akmens noripojis no mūsu pleciem, atbrīvojot no rūpēm un nemiera, kas mūs vajājis mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Kādēļ gan mēs, cilvēki, turam pie sevis to, kas mums liek ciest? Vienalga, vai tas būtu kāds cilvēks, kuru mīlam tik stipri, ka nevaram atlaist, lai gan apzināmies, ka viņu neatlaišana un turēšana pie sevis mūs lēnām iznīcina-pa mazai daļiņai, līdz atņem veselas šūnas. Cik gan bieži nav nācies dzirdēt: “Viņa bija tik jauks un smaidīgs bērns, kas gan ar viņu noticis, kur viņa pazaudējusi savu smaidu un dzīvesprieku?” Kad no mums aiziet, mūs pamet novārtā kāds mums svarīgs un mīļš cilvēks, mēs noslēdzamies sevī-no sākuma mazliet līdz pat brīdim, kad mūsu lūpas vairs nerotā ne smaids, ne prieks. Mēs nodomājam pie sevis, ka esam nederīgi un nevajadzīgi, analizējam kļūdas, kuras nemaz neesam pieļāvuši. Mēs taču nebijām tie, kuri aizgāja ar lepni paceltu galvu. Vienreiz, otrreiz, bet, cik gan ilgi mēs ļausim cilvēkam vienam pēc otra tā vienkārši pieradināt mūs un pamest? Tad mēs uzliekam sev lielas, tumšas maskas, kļūstam augstprātīgi un egoistiski, ieslēdzam savu iekšējo “Es” aiz lielajām metāla durvīm un nelaižam to ārā. Galvenais, lai neviens nepamana un nezina, kas mēs patiesībā esam. Tā jau visas tās maigās un jaukās dvēseles kļūst par melnām un aukstām. Tā visas tās meitenes, kuras bērnības sauktas un lutinātas kā princeses, kļūst par aukstām un ļaunām karalienēm. Pat visās pasākas tieši karalienes ir tās, kuras neļauj sevi pazemot un valda pār visiem. Viņas zina, cik patiesība dzīve un cilvēki tajā mēdz būt skarbi un ļauni. Protams, ne visi.
Mums katram jāatrod savs īstais “Es”. Jāattīsta! Jāmāk atšķirt cilvēku no cilvēka-kuru drīksti pielaist savam patiesajam “Es”, kuru kādai no savām maskām!
