Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

Es un ES (1)

Autora bildeAutors: Tereza Diedrika / Nemācos  

Kāds cilvēks noguris sēž parkā uz soliņa, šķirsta rīta avīzi - draudi, izmisums, zādzības. Ir tikai astoņi no rīta, bet pāri jūrām un okeāniem pilnīgi siltas kūp jaunākās ziņas no vietām, kuras redzētas tikai bildēs. Cilvēks nesaprot, kāpēc lasa šos jaunumus, ik rītu. Tie it kā saēd no iekšienes, nokaujot pēdējās gaismas paliekas. Pēkšņi, it kā no debesīm cilvēkā piedzimst doma, ka no rītdienas viņš dzīvos citādāk. Viņš centīsies saskatīt tikai labo un centīsies pateikties Dievam par to, kas viņam dots.
Pienāk rīts, cilvēks atver acis un jau grib pie sevis gausties, ka miega bijis par maz, kad pie sienas ierauga savu bērnu fotogrāfiju, kuri jau gadiem dzīvo prom, ārzemēs. Viņi tik bieži aicinājuši tēti pie sevis, bet kur šais gados viņš vēl varētu lidot, ko vispār jāņem līdzi un kā viņš izskatītos, tāds pavecs vīrs kaut kur lidojot? Kaut kā neērti. Un tad vīrs atceras, ka šai dienā viņš pateiksies par labo. Tā nu viņš iesāk savu pateicību :"Dievs, es sen neesmu teicis paldies, tagad es saku: paldies, ka man ir bērni! Paldies, ka viņi mani nenogurst aicināt ciemos." Vīram gribētos piemetināt, lai Dievs dara brīnumu un iedod viņam drosmi aizlidot, bet tas jau laikam būtu par traku.
Vīrs izdzer savu rīta tēju un dodas uz parku. Roka jau sniedzas pēc jaunākās ziņu avīzes, bet kāda cita Roka it kā attur. Kāpēc atkal tās negatīvās ziņas? Prātā tiek ielikta doma, lai vīrs vienkārši pasēž uz soliņa un izbauda šo dienu. Lai arī cik savādi tas būtu, viņš paklausa un pamana, ka parkā izplaukušas tulpes, vīrs atceras savu sievu, kas pirms pieciem gadiem devusies Mūžībā. Tulpes bija viņas mīļākie ziedi un parka dārznieki it kā zinot, sastādījuši tās viņas mīļākajā krāsā - dzeltenajā. "Paldies par laiku, ko Tu man devi ar manu dzīves skaistāko ziediņu", vīrs nočukst un pamana kādu ģimeni, bērni lūdz vecākiem saldējumu, bet vīrs noprot, ka šī ģimene to nevar atļauties. Avīzes naudiņa kabatā it kā atdzīvojas un saka, lai to izlieto šiem bērniem. Vīrs neizprot arī šo brīnumu, bet viņam ir viegli pieiet klāt un iedot, un kāds prieks pārņem redzot bērnus laimē ēdam saldējumu, cik lielāka laime redzēt vecākus, ar asarām acīm, klusi čukstot paldies.
Dodoties mājās vīrs pamana cik nogurusi kā jau katru dienu izskatās viņa kaimiņiene, pūloties savest kārtībā savu pagalmu, atbrīvojot to no liekām mantām un krāmiem, kas sakrājušies. Un viņam gribas doties palīgā. No kurienes tas? Un viņš dodas, palīdz, viņi abi kopā papusdieno, un vīrs uzzina, ka kaimiņiene patiesībā ir brīnišķīgs cilvēks, kurai ir tik daudz ko teikt par itin visu, ka viņi norunā, ka šī nav pēdējā tikšanās reize.
Nāk vakars. Šī diena bijusi citādāka. Jau gadiem vīrs tā nav juties - derīgs, instruments Kāda rokās. Ne viņa Es, bet Viņa ES ESMU ir iemājojis Viņā un mīlējis cilvēkus. Kāpēc gan rītdienu neiesākt tāpat? Vīrs smaida un, pašam neticot, sāk kravāt koferi. Viņš dosies pāri okeāniem pie savējiem.
Komentāri
Aira Celma10.03.2017. 08:14
Ļoti jauka eseja.
Tavs komentārs
Lai pievienotu komentāru, Tev ir jābūt autorizētam:
 

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register