Atver sevi šai pasaulei vai ieslēdzies savā uz mūžu. Tagad tu esi kā cietumnieks savā pasaulē, kas man dziļi sirdī rūp. Esmu tikai no malas vērotājs, kas grib teikt ikvienam šo bēdu, lai arī mazā balss top reiz uzklausīta, jo man tas rūp.
Atskatos apkārt un redzu tik tumšu bildi, kurā nav nekā gaiša. Tur esi arī tu, kam laika nav atskatīties uz saviem līdzgaitniekiem. Brīnums, cik viegli var aizmirst tos, kas tevi mīl. Aiziedams tālu tumsas dzīlēs, aizmirzdams par siltumu, kas ievij tavu dvēseli, tu atsakies no tā, kas dārgāks par visu pasaulē. Nav jēgas tev bilst kādu vārdu par to, ka laika nav, jo visam ir laiks, pat brīnuma ziedam, kas reiz tavu acu priekšā uzplauks vai novītīs darvā, ko tava sirds cieš. Atskaties taču uz ceļu, ko gājušas tavas pēdas, un pastiep roku, jo man rūp tie cilvēki, kas krīt aiz tevīm, jo man rūp tava aukstā sirds.
Aizvēru acis un iepretīm man parādījās tunelis tukš bez gala. Nav nevienas pašas puķes apkārt, kas tālos vējos šūpotos. Ir vienīgi klusums un es ar savu zilo puķi, kas siltumā ieskauta zied visā savā krāšņumā. Tu no klusama izlīdi un tagad to vēlies, bet es nespēju tev to dot. Nav attītam kamolam jēgas, jo dzīpars trūks, bet tu sauksi palīgā tos, kuru tev nav. Asara pār vaigu noslīd kā skaists dimantiņš, kad zinu to, ka nauda ir viss, ko tava aukstā sirds vien vēlas. Man rūp tava nākotne, kas pa mazam ķieģelītim spēj celt gaismu pretī tumsai.
Mani smagie plaksti paveras kā no miega mūžīgā, kurā man bija lemts slīkt. Tur bija labi, jo plašumā sajutu savus dvēseles vissmalkākos dzīves strāvojumus. Ģimene līdzās katru manu soli sildīja, lai pēdas nekad nesaltu, sperot kalnā pretī virsotnei. Vienmēr zinu, ka spēks manī strāvos. Es bez mājām zudis būtu, ja ne, tad maldinātu es sevi. Tu tā dari un laimē staro, kad tevis radītais dubļos spīd. Nav jau neviena, kas tev ir vajadzīgs tāpēc, ka jo tālāk esi no sev tuvajiem jo vairāk patīk pa kāpnēm tev traukties augšup. Nesaprast tev to, ka paklājiņu baltu uzklāja dzīvē viņi, kas man rūp, un tev arī negribas dzirdēt, cik patiesi laimīgs var būt tas, kas bērna smaidā redz sevi kā tēvu, kā to, kas ceļ māju un neaprok zem sava pieminekļa visu gaišo. Nāc ārā no meža un noskalojies avotā, jo man rūp tavas mājas.
Atver sevi šai pasaulei, paver savas acis gaišās baltām debesīm un noraidi melnās dzīles. Sajutis saules glāstus pasmaidi kā bērnu dienās tu smaidīji mammai, jo viņa to vēlas. Tev nav vairs apkārt restes, tu esi brīvs kā putns, kam spēks pacelties pretī gaismai. Sirds pukst no jauna un gaida, kas būs tālāk. Man rūp katrs cietumnieks, viņa mājas un gaišā nākotne.
|
