Kas man rūp?
Šajā pasaulē ir tik daudz un dažādu lietu, kas man rūp. Ir lietas, kas rūp vien man vienīgi, bet pastāv arī globāla rakstura problēmas, kas svarīgas ne tikai man, bet arī vairumam Latvijas iedzīvotāju. Viena no tādām man ļoti svarīgām lietām, ja to tā var saukt, ir mana jūra, proti, Baltijas jūra.
Izdzirdot šo vārdu, proti, Baltijas jūra, vairumam cilvēku tas izsaka kaut ko ļoti nenozīmīgu – jā, tā ir jūra, kas par to, ka apskalo Latvijas krasta pilsētas, kas par to, ka tā ar katru gadu arvien vairāk tiek piesārņota, kas par to, ka šo cilvēku radīto piesārņojumu dēļ mirst dzīvā radība, kas šeit atradusi mājas? Bet man savukārt tas rūp, jo Baltijas jūra ir daļa no manas dvēseles, daļa no manas mīļās dzimtenes. Tā ir mana mīļā jūra, kuru vēlos saudzēt un vēlos, lai tā skaista un sakopta paliek vēl ilgi, ilgi…
Katru gadu jūrā no piekrastes un no kuģiem nonāk liels daudzums dažādu atkritumu. Plastikāta izstrādājumu atliekas nosprosto dzīvnieku izvadorgānus un var izraisīt viņu nāvi. Ar notekūdeņiem jūrā nokļūst liels organisko vielu daudzums. Tas veicina eitrofikāciju – pastiprinātu aļģu savairošanos ūdenī. Ķīmisko piesārņojumu veido gan smagie metāli, gan dažādi organiskie savienojumi, kas uzkrājas dzīvo organismu audos, radot saslimšanu, orgānu darbības traucējumus un ģenētiskas pārmaiņas. Ķīmiskā piesārņojuma ietekmē samazinās, piemēram, roņu dzimstība. Kopš 20.gs. roņu skaits samazinās ne tikai piesārņojuma dēļ, bet arī medību rezultātā – jaunie roņi bieži noslīkst zvejnieku izliktajos murdos, jo sapinās tajos un nespēj uzpeldēt, lai ieelpotu gaisu. Tā ir milzīga problēma arī 21.gs., un tas mani satrauc. Ir tik skumji apzināties, ka cilvēka darbības dēļ mirst dzīvnieki un augi, iznīcinot neskaitāmas sugas.
Bet roņi nav vienīgie, kas, savas mājas Baltijas jūrā atraduši, tur mirst…
Viens no vislielākajiem un bīstamākajiem piesārņojumiem Baltijas jūrā 21.gs ir nafta. Pēdējos gados jūras ekosistēmu aizvien biežāk apdraud naftas noplūde no naftas termināliem un tankkuģiem. Izveidojusies naftas plēvīte traucē skābekļa nokļūšanu ūdenī, tāpēc jūras iemītnieki noslāpst. Bet tas nav vienīgais naftas izraisītais posts – nafta saķepina putnu spalvas, tādēļ tie nespēj peldēt, izmirkst un iet bojā nosalstot. No krastā izskalotajiem produktiem cieš piekrastes augi un dzīvnieki. Nafta smilšainā piekrastē bieži saglabājas pat dažu metru dziļumā, izraisot smiltīs mītošo organismu bojāeju. Manuprāt, tas ir ļoti bīstami.
Es domāju, ka par šo problēmu tiek rakstīts pārāk maz. Es zinu, ka nespēju manas dzimtenes jūru pasargāt no naftas noplūdēm, bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas piemēslo jūras vidi, kaut vai pludmalē atstājot saldējuma papīru vai fantas plastmasas pudeli, es domāju, ja ikkatrs, kas jauki pavadījis laiku pludmalē, tur neatstātu savus atkritumus – papīrus, cigarešu izsmēķus, pudeles, mēs kopā varētu palīdzēt saudzēt savu jūru.
Džozefs Konrads ir sacījis: „Jūra līdzinās sievietes sirdij.” Un es pilnīgi piekrītu viņa sacītajam. Jā, jūra ir kā sievietes sirds, tā var būt gan maiga, mierīga, gan brāzmaina un vētraina, bet, neskatoties uz to, tā vienmēr vēlas būt saudzēta un mīlēta. Arī pret sievieti jāizturas saudzīgi, maigi un saprotoši, tā jāizturas arī pret jūru, jo tā nav tikai ūdens, tā ir dvēsele, tā ir mājas tik daudz dzīvnieku sugām, kā arī augiem. Iedomājieties, ka kāds izposta jūsu mājas! Tas, ko cilvēks ar savu apzināto vai neapzināto rīcību var veikt, ir neiedomājams, iespējams, pat sliktā nozīmē.
Ja mēs ikkatrs aizdomātos par savu rīcību, par katru nomesto papīru vai cigarešu izsmēķi pludmalē, mēs visi kopā pasargātu Baltijas jūru. Jūra mums pateiktu paldies, ja vien spētu runāt, taču runāšanu mēs varam uztvert ne tikai ar vārdiem, bet arī no viļņu glāstiem, vēja šalkoņas un viļņu šļakatām. Pasargāsim un saudzēsim savu jūru! |
