Katrs cilvēks veido valsti. Mūsu atsevišķas domas, emocijas un vēlēšanās rada vienu kopīgu noskaņojumu. Es arī piedalos šī noskaņojuma veidošanā, jo katrs viedoklis ir svarīgs sabiedrības dzīvē. Tieši valsts iedzīvotāji nolemj, kas ir aktuāls šodien, kas nē; no mums ir atkarīga sabiedriskā aktivitāte, vēsturiskā atmiņa, kā arī topošās paaudzes garīgā audzināšana.
Es piedzimu Latvijā un dzīvoju šeit jau 16 gadus. Pa šo laiku varēju novērot daudzas īpašības, kuras piemīt tikai latviešiem, situācijas, kuras raksturīgas tikai šai valstij. Nevaru apgalvot, ka man patīk tāda dzīve, kāda man ir šodien, traucē daudzas problēmas: naudas trūkums, ne visai laba izglītības programma, mazas darba iespējas. Taču ir izdevība kaut mazliet izmainīt situāciju. Ja katrs saņemtos, tad varētu kopīgiem spēkiem iegūt labu rezultātu. Diemžēl šodien cilvēki netic sev un kļūst pārāk pasīvi. Kamēr es dzīvoju Latvijā, es cenšos padarīt dzīvi šeit labāku. Protams, sešpadsmitgadīgs jaunietis nevar uzreiz viens pats risināt nopietnas problēmas, kuru iemesls sācies jau sen un ir ļoti dziļš, bet, manuprāt, jāsāk no minimuma. Citiem vārdiem sakot, no sevis.
Atceros šādu gadījumu: es gāju mājās pēc ciemošanās. Bija ziemas vakars. Pamanīju kādu pavecu sievieti, viņai rokās bija smagas somas. Es pienācu un piedāvāju palīdzēt, bet viņa atteicās un ātri aizgāja prom no manis. Tāda uzvedība likās man diezgan savāda, līdz es sapratu, ka sievietei bija bail uzticēt svešam cilvēkam savas mantas, kaut arī man bija labi nolūki. Varbūt cilvēki ir tik noslēgušies sevī? Varbūt sabiedrība liek neuzticēties nevienam? Tāda maza dzīves epizode tik precīzi parāda mūslaiku pasauli.
Pēc manām domām, katrs iedzīvotājs ir valsts seja. Tāpēc cilvēkiem ir jādomā par savu attieksmi pret apkārtējiem, pret vidi, pret personību. Ir jābūt skaidri formulētai dzīves pozīcijai. Mums pašiem jāzina, ko mēs gribam. Nevar stāvēt visu laiku uz vietas. Cilvēk apziņa taču pieprasa attīstību. Tas nenozīmē, ka mums visiem jākļūst par filozofiem, bet ir jāpapildina zināšanas. No tām ir atkarīga arī mūsu nākotnes izvēle. Zināšanas nekad nebūs liekas. Spēja loģiski domāt palīdzēs labāk izprast to, kas notiek apkārt. Neizglītotus cilvēkus vienmēr ir vieglāk izmantot saviem mērķiem, ar ko var nodarboties nelietīga valdība. Diez vai tā ir patīkama sajūta, kad tevi izmanto kā marioneti.
Pēdējā laikā bieži var dzirdēt par problēmām ģimenē. Es nezinu, kāpēc cilvēki ir kļuvuši tik nežēlīgi pat pret saviem tuvākajiem cilvēkiem. Ir nojausma, ka ne jau labas dzīves dēļ. Bet es domāju, ka šis ir drīzāk audzināšanas ne labklājības jautājums. Sabiedrība nepievērš pietiekoši daudz uzmanības ģimenes problēmām, un, godīgi sakot, neviens arī neuzklausītu derīgu padomu. Visi noslēdzās sevī, domājot par savām problēmām, neievērojot ķēdes reakcijas pastāvēšanu: šodien ir problemātiskas desmit ģimenes, rīt - divdesmit un tā tālāk, līdz mēs nesapratīsim, ko paši esam izdarījuši. Problēmas ir jārisina uzreiz, par tām jārunā, kamēr nav par vēlu tās novērst.
Es ar nožēlu skatos uz statistikas datiem - arvien vairāk cilvēku dodas projām no Dzimtenes. Šīs process sākās deviņdesmito gadu vidū. Tagad situācija atkārtojas. Tas nevar neradīt aizdomas, kāpēc tā notiek. Valdība pavisam nesen ieinteresējas un sāka domāt, kā var panākt, lai šie cilvēki atgriežas? Diemžēl... ir par vēlu. Cilvēki iekārtojas ārzemēs, sauc līdzi savas paziņas, un tādā veidā no mūsu zemes zūd darba rokas un gudras galvas. Nav speciālistu - nav attīstības. Kāpēc neatjaunojami sabruka ražošana? Tāpēc ka nav cilvēku, kuri spētu atsākt rūpniecību no jauna, turklāt tagad grūti iegūt finansējumu. Un kāpēc daudzi brauc projām? Jo ir maz darbavietu, kur ir pienācīga alga. Turklāt tie cilvēki, kuri dabūja šeit labu amatu, cieši turas pie tā, nepiederošam ir ārkārtīgi grūti to izcīnīt. Rodas noslēgts loks. Bēdīgi, bet viens cilvēks nevar to novērst. Pret tādām parādībām ir jācīnās kopīgiem spēkiem, nevis jāgaida, kamēr atradīsies kāds aktīvists, kurš izdarīs šo soli tavā vietā.
Es esmu bijusi dažādās valstīs- gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā. Nekur, ejot pa ielu, es neesmu redzējusi tik nopietnas un rūpju pilnas sejas, kā tas ir pie mums, kaut arī problēmas ir līdzīgas, un rūpes visur ir gandrīz vienādas. Varbūt latvieši uztver nepatikšanas ļoti tuvu pie sirds?
Man gribētos novēlēt Latvijas tautai optimismu, spēku virzīties uz priekšu, dzīves gudrību. Es ceru, ka Latvija būs spējīga attīstīties un ka cilvēki būs laimīgi šeit, un nevienam nenāksies meklēt veiksmi ārzemēs. Tas ir svarīgi, ka esi lepns par savu zemi. To pašu varu novēlēt arī citām valstīm un visai pasaulei kopumā, jo cilvēks ir radīts labai dzīvei, nevis nemitīgām ciešanām. |
