Kad es piedzimu 1991.gada martā, Latvijai tad bija 73 gadi. Bija beidzies barikāžu laiks un 21. augustā pilnīgi atjaunoja neatkarīgu valsti.
Es esmu dzimusi Latvijā, arī mani vecāki, vecvecāki piedzima, dzīvo un strādā Latvijā. Mēs esam latvieši un ar to lepojamies. Es esmu viena maza mazītiņa daļiņa no savas tēvzemes, un Latvija ir nedalāma daļiņa no manis. Latvija nav tikai maza valstiņa lielajā pasaules kartē, tā ir arī mana tēvzeme. Mūsu Latvija ir tikai viena, un tā ir ļoti skaists zeme. Šai zemē ir ļoti interesantu un apburošu vietu. Šeit ir dzīvības un zaļumu pilni meži, debeszili ezeri un Dzintara jūra - tāda skaistuma nekur citur nav. Nav otras tik skaistas zemes uz Pasaules kā Latvija.
Domājot par tevi - Latvija, manī sarosās tādas emocijas, tāds saviļņojums! Iedomājos Tevi pavasarī, vasarā, rudenī vai ziemā. Daiļa Tu esi vienmēr. Tavas mūžam skaistās birztalas, druvas, meži, upes, bišu sanēšana vasaras laikā, rudzu lauki - tas viss Tevi padara tik krāšņu. Kā savītas ozollapas Jāņu vainagā, tā Latvijai cari vijas diženas upes, ezeri un pauguri.
Mūsu valsts Latvija ir piedzīvojusi daudz grūtus laikus un mūsu senči ir daudz cīnījušies par Latviju. Tieši tāpēc mums tā ir tik ļoti iemīļota.
Pasaulē ir iekārtota tā, ka vienreiz cilvēkam būs piedzimt un vienreiz mirt. Šādi notiek ar katru cilvēku virs zemes, bet šeit Latvijā mēs esam dzimuši kā svarīgas personas viens otram. Latvija ir krāšņa valsts.
Vēl tik pat kā neko neesmu devusi Latvijai, tikai droši vien vēlāk, pēc gadiem, varēšu teikt, ka arī es esmu ko darījusi Latvijas labā. Es to darīšu ar lielu lepnumu un no visas sirds! |
