Kādreiz man radās jautājums - ko es spēju dot valstij, kura ir ne tikai mana dzimtene, bet arī vieta, kurai pieder mana sirds - Latvijai? Atbildi uz šo jautājumu es vēl šodien neesmu noskaidrojusi, taču es skaidri apzinos savus pienākumus, kuros pagaidām ietilpst tikai izglītības iegūšana un cieņas izpausme pret vecākiem cilvēkiem. Tomēr, manuprāt, tas, ko es varu piedāvāt, ir diezgan paskopi un, bez šaubām, par maz, salīdzinājumā ar to, ko ik mirkli dāvā mums Latvija. Taču, nenodarot pāri savai dzimtenei, kopīgiem spēkiem apvienojoties, mēs panāksim ievērojamus sasniegumus. Zaļi dzīvojot - rūpēties par dabu, nepiesārņot vidi, kurā paši dzīvojam. Tad, paveroties pa logu, mēs arī turpmāk raudzīsimies ne tikai reklāmu plakātos un elektrības stabos, bet arī Latvijas gleznainajā dabā: pļavā, pārklātā ar daudzkrāsainu, zīda segu, meža, pasakainā valstībā, kurā mīt latviešu bērnu folkloras mīļākie personāži, jūras, upju, ezeru dzidrajā atspulgā, kurš ataino apkārtējās dabas skaidro blāzmu.
Mūsu valsts ir neatkārtojama ar saviem četriem gada posmiem. Ziemu, balto runci, kurai atnākot latvju sirdīs mostas melanholiskais, baltais gaidu laiks, kad sals asi un skarbi glāsta kailos vaigus, sniegs smagi čīkst zem kājām, it kā lamājoties, tas dabu izrotā pēc sava prāta, sniega pūka šur un tur, kad aizrāvies tas uzsāk ziemas deju. Tad seko ši pasaules brīnuma pēctecis - pavasaris, līdz ar kuru rodas svešāda, kutinoša sajūta pakrūtē, pievilcīgam aromātam ieplūstot mūsu degunos un piepildot mūsu prātus, kā dzirkstošais vīns mūs apreibina, nemanāmi un tīkami, kas liecina ne tikai par ziedu, bet arī cilvēku smaidu uzplaukumu, jo zelta staros jau gaismojas ielas un pagalmi, kas vēl pirms mirkļa bija ietīti dūmakainas krēslas plīvurā. Šo romantisko un juteklisko laiku aizstāj Latvijas vasara, kurai atnākot ar saules stariem, ar debesu jūru, ar mākoņu kalniem un ziedu pārklājiem, sāk straujāk pukstēt sirds, ieskaujot to rasas pilienā kā laimes asarā, lai saglabāt to dzīvību, to gaišumu, kas aizlidos kā daiļais taurenis, kurš mijas ar leģendāro krāsu burvi, Latvijas rudeni, ieskaujot apdullinošā smaržu viesuļvētrā, ļaujot sajust vēso, skarbo un draudošo elpu, novedot mūs zeltainajās krāšņajās dienās, kad blāvajos, retajos saules staros rudens dāsnums sniedz neatkārtojamu baudījumu.
Ja mēs, latviešu tauta, nevēlamies zaudēt šo teiksmaino dabas bagātību un Dieva dāvanu, mēs nedrīkstam padoties, mums ir jācīnās, nepārtraukti ejot pretī gaismai. Ir jāmācās saprast mūsu dzimtenes patieso būtību, tikai tad arī citi spēs ieraudzīt pāri visiem aizspriedumiem Latviju kā spēcīgu un dižu valsti.
Droši vien jums radās jautājums: "Vai tad es viens varu kaut ko mainīt?" Cik tas pārsteidzoši arī nebūtu - jā! Ikviens, izvēloties dabai un sev nekaitīgāku dzīvesveidu, aizdomājoties arī par savas darbošanas atstātajām pēdām, spēj lielā mērā uzlabot Latvijas ekoloģiju.
Man un manai ģimenei dabiskums ir sirds diktēta nepieciešamība un nepārtraukts dzīvesveids. Tāpēc es vēlos mudināt arī pārējos Latvijas iedzīvotājus saudzēt savu dzimto valsti, mazo punktiņu plašajā pasaulē, nelielo zemes stūrīti Eiropas ziemeļos, lai mēs visi varētu būt lepni par savu tēvu zemi, domājot par mūsu pēctečiem. Ar ko tad sākt? Sāksim ar savu ikdienu.
Pasaules Dabas Fonda mājas lapā (www.pdf.lv) ir iespēja izskaitļot savas ekoloģiskās pēdas izmēru, kas analizē patēriņu. Šokējoši ir tas, ka, pamatojoties uz pieejamiem datiem, tiak secināts - ja visi iedzīvotāji dzīvotu tā, kā vidēji Latvijas iedzīvotājs, mums jau šodien būtu nepieciešamas divas planētas Zeme. Pasaule spēj sekmīgi "ražot" resursus, ja katrs no mums nepatērē vairāk kā 1,8 globālos hektārus. Mans ekoloģiskās pēdas nospiedums ir 1,3 hektāru. Domāju, ir vērts izskaitļot un, pamatojoties uz rezultātiem, izvēlēties piemērotu dzīvesveidu. Zeme ir kā bagātību krātuve - tā ir spējīga apgādāt milzīgu skaitu zemes iemītnieku, izmantojot neatjaunojamos zemes resursus. Bet, kad viena no sugām sāk dominēt un izšķēdēt dabas resursus, kā to dara cilvēks, tiek izjaukts dabas līdzsvars un lauzti dabas principi, samazinot zemes spēju apgādāt nākamās paaudzes ar dabas resursiem.
Pirmkārt mēs varam samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu, lai tādējādi uzlabotu savu veselību, nodrošinātu dabas resursu efektīvāku izmantošanu, mazinātu zemes, gaisa, ūdens piesarņošanas un globālas sasilšanas tempus, kā arī mazinātu ciešanas, kuras cilvēki savu vēlmju apmierināšanas nolūkā nodara dzīvniekiem un dabai kopumā. Dārzeņi un graudaugi, piens, siers, augu eļļa sniedz mums pilnvērtīgu pārtiku un nekādi prātīgi apsvērumi neprasa, lai cilvēks pārtiku nokaujot.
Viens no svarīgākajiem mūsdienu sabiedrības uzdevumiem ir samazināt atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi, tos nepieciešams šķirot, pēc iespējas izvēloties tos materiālus, kurus ir iespējams pārstrādāt.
Arī enerģiju ir iespējams taupīt, neaizmirstot izslēgt gaismu, televīzoru, datoru u.c. ierīces, kad tās nelietojam. Iegādājoties mājsaimniecības iekārtas, izvēlieties ekonomiskāko modeli. Visbiežāk lietajamas spuldzes nomainiet pret energotaupošām.
Un tā vēl nav par puse no tā, ko mēs vēl varētu darīt valsts un planētas labā. Iespējams, šobrīd tas viss izsklausās sarežģīti, taču jūs pat napamanīsiet, kā veselīgs dzīvesveids kļus par jūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu.
Es ticu, ka latvieši ir stipra un sīksta tauta, kaut arī likteņa vēju locīta, bet ar dziļām un spēcīgām saknēm, spēs savu valsti padarīt vēl labāku, varbūt ne sev, bet nākamām paaudzēm noteikti. |
