Es Latvijā! Pēc manām domām, to –varētu definēt, kā es jūtos savā zemē, ka esmu piederīgs dzimtenei, valstij. „Es Latvijā”, tie ir tik skaisti vārdi, rodas uzreiz siltuma sajūta, ka es esmu latvietis, patriots, savas dzimtenes aizstāvis- šīs varenās tautas daļa. Bet varbūt es esmu vēl maziņš, sīks kukainītis manā varenajā Latvijā? Es jūtos lieliski savā dzimtenē- vai esmu liels vai mazs.
Es savā zemē Latvijā esmu kā sīks kukainītis, kāpurs uz šiem varenajiem Latvijas laukiem, zaļajiem tīrumiem, un es, kā kāpurs apgūstu Latvijas skaistās upes un dzintarjūras spozmi.
Es savā dzimtenē Latvijā jūtos labi, jo zinu, ka neesmu viens, ar mani vienmēr kopā ir latvieši- stiprākā tauta. Kad es eju pie dabas, ar mani kopā ir cīruļi, kuru traļļi pārsedz likteņupes Daugavas klusos miglas vālus. Arī latvieši atguva neatkarību, jo visi baja kā viens- vienoti un stipri, kā J. Raiņa dzejolī „Mūsu zeme”:
„Daugav abas malas
Mūžam nesadalās:
Ir Kurzeme, Ir Vidzeme,
Ir Latgale mūsu.
Laima par mums lemi,
Sargā mūsu zemi!
Viena mēle, Viena dvēsle,
Viena zeme mūsu.”
Šai valstī es esmu pilsonis, sabiedrības daļa. Cilvēks ar savu viedokli un prasībam, kaprīzēm un dzīves principiem. Ar savām tiesībām dzīvot šajā skaistajā valstī. Ar tiesībām lemt savu likteni un nākotni. Kas notiks, ja es stāvēšu malā, kad piemeram, klasē risināsim svarīgus jautājumus? Es jutīšos nepiederīgs- ne savējais
Es esmu latvietis gan pie Latvijas dabas, ģimenē un klasē, savā dzimtenē un, protams, arī valstī, kuras vārds ir tik cēls- Latvija. Latvija ir neliela valsts, bet tomēr latvieši sirdī un garā ir stipri un nepakļaujami. Lai dzīvoju es kā kāpurs, kurš attīstās, kurš jūtas labi savā dzimtenē! Lai dzīvo Latvija!
|
