Es Latvijā piedzimu un uzaugu, un tāpēc cienu šo valsti. Man ir tik daudz izjūtu un domu par manu Latviju, ka pat nezinu ar ko lai sāk. Šī valsts man ir dārga un mīļa, jo dzīvoju un redzu šai valstī kā tauta cīnās par to.
11. novembrī sajutu saliedētību, mīļumu un siltumu no Latvijas tautas. Piedaloties lāpu gājienā, skatoties spožajās lāpu liesmiņās un uz cilveekiem, kas plecu pie pleca stāvēja un gremdējās atmiņās, un iededzās par kritušajiem un Latviju, radās mājīguma un vienotības sajūta. arī skatoties televīziju redzēju, ka mums ir ar ko lepoties un godināt.
Es lepojos, ka mana Latvija pastāv par seviun cīnās līdz galam, kā nesen to redzēju filmā "Rīgas sargi." Neviens nesaka- es nevaru, es to nedarīšu! Par Latviju varu teikt teicienu:"Mazs cinītis gāž lielu vezumu." Latviju vienmēr esmu uzskatījusi par mazu, bet spējīgu valstiņu, šī valsts rūpejas, lai mēs justos kā mājās un nebēgtu uz ārzemēm citas valsts labā.
Kad apmeklēju citas valstis un redzēju citu kultūru, cilvēkus, tradīcijas un attieksmi, es sapratu, ka Latvija ir tā vieta, kur es vienmēr vēlēšos palikt un no tās nekad neatteikšos. Runājos ar citu valstu cilvēkiem, viss ko viņi man piedāvāja parādīt vai izstāstītmani eaizrāva, jo to visu jau biju redzējusi un dzirdējusi, bet kas es izstāstiju par Latviju, tūrisma iespējām, simboliskām lietām, tradīcijām, viņi klausijās ar intertesi un izbrīnu.Mūsu valsti tik ļoti nepublicē televīzija un internetā, tāpēc ir interesanti šeit atbraukt, izprast un pabūt mūsu draudzīgajā valstiņā.
Es Latvijā jūtos droši, šī valsts man ir kā pamats zem kājām. Šeit es dzīvošu, pilnveidošos un atbalstīšu savu valsti- savas mājas.Es neēsmu piedzivojusi spilgtākos Latvijas cīņu gadus, tāpēc es varu tikai godināt un lepoties par kritušajiem, kuri drosmīgi devās cīņa, lai mūsu valsts būtu neatkārīga. Vienmēr apbrīnošu vīņu cīņas sparu un drosmi cīnīties uz dzīvību un nāvi un, ja šādi cilvēki ir mums blakus, mēs vienmēr būsim droši savā valstī, mēs vienmēr būsim par brīvu un neatkarīgu Latviju. |
