Es Latvijā
Latvija. Uz šīs pasaules ir valsts Latvija – ne tā pati lielākā, ne tā pati bagātākā, ne tā pati varenākā. Latvijas valsts pastāvēšanas periods ir bijis ļoti grūts, tik pats grūts tas ir bijis tās tautai. Pašlaik pasaulē valda dažādas krīzes, kas nāk gan no dabas gan no paša cilvēka, tās, protams, skar arī Latviju. Cīņa par savu vietu zem saules paliek aizvien asāka un asāka arī Latvijā.
Kā gan es varētu sūkstīties, ka Latvijā dzīvot ir grūti, ja tādās pasaules vietās kā Āfrika situācija visos dzīves apstākļos ir nesalīdzināmi sliktāka. Esmu pārliecināts, ja cilvēkiem no nabadzīgajām valstīm būtu kaut trešdaļa no tām ērtībām, kas ir mums Latvijā, viņi būtu ekstāzē, kaut vai par tādām lietām, kā ūdens no krāna vai elektrība. Laikam šeit pierādās, ka nevis mūs nelaimīgus dara dzīves apstākļi, bet gan tas, kā mēs visu apkārtējo uztveram un reaģējam. Tas ir latviešu sentimentā uzskatīt, ka zāle citur vienmēr būs zaļāka.
Latvijā pašlaik es dzīvoju nu jau vairāk nekā astoņpadsmit gadus, un šo gadu laikā mana attieksme pret Latviju ir mainījusies vairākkārt. Mans labākais dzīves posms Latvijā pagaidām ir bijusi bērnība. Tas bija tāds nezināšanas periods, kad es visu tikai apguvu. Tajā laikā viss bija saulains, viss bija skaists un nevainīgs. Katru dienu ar bērniem rotaļas. Tajā laikā es nepazinu, kā tas ir iepazīties ar jauniem bērniem, kā tu kādu satiki, viņš jau automātiski kļuva par jaunu draugu, rotaļu biedru, nebija ne kautrības, ne nodošanas, nebija šķiru, bija tikai draudzība, rotaļas un bērnišķīgi strīdi, kas šad tad pārskrēja pāri saulainajām dienām, bet cik ātri tie atnāca, tik ātri tie arī pazuda. Šajā laikā es Latvijā jutos vislabāk. Cilvēki likās ideāli, laiks likās ideāls.
Pēc tam nāca laiks, kad sāku atklāt Latvijas seju, saprast cilvēkus, saprast, kas īsti notiek Latvijā. Tagad jau man ir astoņpadsmit, kopš tiem laikiem es esmu mainījies, arī Latvija ir mainījusies. Esmu sapratis, ka Latvija nav nekāda paradīze, bet elle tomēr arī tā nav. Esmu domājis, ja man būtu iespēja pamest Latviju, vai es to izmantotu. Nē, neizmantotu. Lai arī kādi laiki Latviju ir piemeklējuši un vēl piemeklēs, tomēr kaut kas šeit pievelk, liek palikt, darīt, cīnīties tālāk. Kas tas varētu būt? Cilvēki! Latvietis jau no seniem laikiem ir bijis vienpatis, viensētas cilvēks, cilvēks, kas sevī ir vairāk vai mazāk noslēdzies. Bieži vien ir pierādījies, lielākais prieks latvietim ir redzēt cita latvieša nelaimi. Iespējams, tas ir mans pesimistiskais skatījums un tik traki nemaz nav, it sevišķi mūsdienās, tomēr vienpatības sēklu var novērot kaut nedaudz, bet ikvienā no latviešiem. Varbūt tā ir daba, kas piesaista pie Latvijas, bet nav mums ne vasaras, ne ziemas cauru gadu, nav Latvija milzīgs kūrorts. Iespējams, tas skaistais ir gadalaiku daudzveidībā, tas, ka var izbaudīt uz savas ādas gan stindzinošu aukstumu, gan nepanesamu svelmi, jā, tas man patīk – daudzveidība. Neesmu Latvijas lielākais patriots, bet šī ir mana dzimtene, te es esmu dzimis, te audzis, un, iespējams, Latvija arī tālā nākotnē būs mana atdusas vieta. Es Latvijā, tas daļēji nozīmē arī Latvija manī, jo tomēr tā mani veidojusi kopā ar maniem līdzcilvēkiem un ir, un būs daļa no manis.
Par spīti visam es Latvijā jūtos labi, es Latvijā esmu gatavs mainīties, pārveidoties, kļūt gudrāks, labāks, tajā pat laikā es ceru, ka es būšu arī gatavs pārveidot Latviju. Es zinu, tā mainās. Es ceru, ka tā mainīsies tikai uz labo pusi, un es būšu laimīgs Latvijā.
Māris Martinsons, 12. klase
|
