Es Latvijā esmu viena no vairākām topošajām jaunajām māmiņām. Kopš esmu bērna gaidās, ļoti interesējos par to, kā, cik daudz mūsu Latvija atbalsta jaunās māmiņas. Vai Latvija rūpējas par tautas pieaugumu un visādā ziņā palīdz māmiņām? Jāpiemin, ka Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie 2007. gada demogrāfiskās statistikas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju skaits vēl aizvien turpina samazināties. 2008.gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 271 tūkstotis cilvēku jeb par 10,4 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada. Iedzīvotāju skaita samazinājuma temps 2007.gadā bija mazāks nekā iepriekšējā gadā: 0,46% salīdzinājumā ar 0,58% 2006. gadā. Iedzīvotāju skaits dabiskās kustības dēļ (mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu) samazinājās par 9,8 tūkstošiem, bet ilgtermiņa migrācijas rezultātā - par 0,6 tūkstošiem. 2007.gadā Latvijā ieradās 3541 cilvēks, bet uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs aizbrauca 4183 cilvēki.
Runājot par apkārtējo cilvēku attieksmi pret jaunajām māmiņām – dažkārt liekas, ka tā ir diezgan nosodoša. Jaunās māmiņas (18 – 22 gadi) bieži vien pat cenšas noslēpt šo faktu no apkārtējiem. Man tas liekas ļoti nepareizi. Kāpēc gan jākaunas par to, ka gatavojies radīt kaut ko tik skaistu kā mazu bērniņu. Tā taču ir lielākā laime sievietes mūžā, kas vispār var būt. Vēl jo vairāk, ja viņai blakus ir atbalstošs draugs vai vīrs un viņi kopā veido savu dzīvi. Jau pati sieviete ir uztraukta, neziņā par nākotni, ar bailēm par to, vai būs laba māte, bet šeit vēl apkārtējie Latvijas iedzīvotāji nemaz varbūt nepriecājas par jauno paaudzi. Mazulis ir brīnišķīga dāvana, kuru, manuprāt, nedrīkst nepieņemt. Varbūt šāda attieksme pret jaunajām māmiņām ir tāpēc, ka jaundzimušā mātes vidējais vecums kopš 1995. gada pieaudzis par 2 gadiem un 2007.gadā sasniedza 28 gadus, bet mātes vidējais vecums, piedzimstot pirmajam bērnam, aizvadītajā gadā bija 25,4 gadi vai par 1,9 gadiem augstāks nekā 1995. gadā. Cilvēki laikam ir pieraduši pie vecākām mātēm, tādām, kuras ir jau izveidojušas savu karjeru, iekārtojušas dzīvi, apprecējušās. Senāk, manas vecmāmiņas jaunībā pirms 45 gadiem, bija diezgan nosodoši dzemdēt jaunai. Jaunās māmiņas neatklāja savu vecumu un to, kad dzemdējušas. Tajos laikos tāpat kā šobrīd cilvēki vispirms domāja par izglītību, karjeru, dzīvesvietu un tikai vēlāk par bērniem. Tāpēc bērni dzima ap 26 - 30 gadiem. Es domāju, ka kādēļ gan mazo dārgumiņu nevarētu apvienot ar mācībām, karjeru. Loģiski, ka tas nav tik viegli, bet nav arī neiespējami. Piemēram, mana mamma mani piedzemdēja 18 gadu vecumā. Tajā laikā arī pabeidza vidusskolu, bet šogad beigs augstskolu. Manuprāt, viņa nejūtas neko zaudējusi, jo augstskolā var iestāties jebkurā vecumā. Pat 50, 60 gados var pabeigt augstskolu, ja to vēlas.
Pašlaik es domāju par savu nākotni. Cerams, skolu pabeigt izdosies, bet kā būs tālāk? 31. oktobrī internetā izlasīju ziņas par to, ka pie Saeimas nama bija sanākušas aptuveni 50 māmiņas ar bērniem, aicinot palielināt termiņu, kurā tiek maksātas tā saucamās māmiņu algas, līdz bērna trīs gadu vecumam. Pašlaik māmiņu algas tiek maksātas līdz bērna gada vecumam. Piketētāji arī prasa risināt bērnudārzu rindu jautājumu un sakārtot pabalstu sistēmu jaunajām ģimenēm. Uz atnākušo plakātiem bija aicinājumi "Atdodiet mūsu nodokļos samaksāto naudu", "Ar astoņiem latiem kauns iet veikalā" un "Arī gadu vecs bērns grib ēst". Māmiņām aukstajā rudens laikā jāstāv ar bērniņiem uz rokām, jo viņas vairs neredz citu risinājumu. Lūk, kur mūsu valsts „atbalsts” Latvijas māmiņām! Šajā piketā es noteikti atbalstu šīs 50 māmiņas, jo apzinos, ka ar 8 latiem mēnesī mazu bērniņu nevarēs pabarot un visu nepieciešamo sapirkt. Īpaši grūti ir vientuļajām māmiņām, kuras dzīvo arī bez tēva atbalsta. Es ceru, ka līdz 2009. gadam pabalstu sistēmu sakārtos un atrisinās bērnudārzu jautājumu, vai arī man būs jāpiekrīt vienam no piketa plakātiem: „Bērnudārzus Gaismas pilī.” Vai gudri ir domāt par lieliem valsts nākotnes plāniem, ja šī valsts nevar atrisināt obligāto un nepieciešamo jautājumu par Latvijas tautas nākotni, jaunajiem, mazajiem cilvēciņiem un viņu izglītību bērnudārzos? Tad vai ir vērts celt Gaismas pili, ja nākotnē neradīs izglītotus un mācīties gribošus cilvēkus jau no bērnības? Vai pilnvērtīgi spēsim izmantot izslavēto Gaismas pili?
Un vēl viena būtiska problēma jaunajām māmiņām – ietves. Cilvēks, kamēr staigā viens, varbūt nemaz nepamana šo problēmu. Bet, kad tev – māmiņai vai tētim – rodas iespēja pavizināt jauno dārgumiņu pa pilsētu, tikai tad tu saproti, ka nekur tālu jau tu ar viņu neaizvizināsies. Pie veikala nav domāts tikt iekšā ar bērniņu, ja nu tomēr līdz durvīm tiek, tad nav jau mūsu, latviešu, tauta tā izpalīdzīgākā, un reti kad kāds paturēs durvis, lai tevi ar bērnu ratiņiem ielaistu iekšā vai izlaistu no veikala. Tāpēc, mūsu jaukā sabiedrība, padomājiet par to, kādi esat! Cik bieži palaižat grūtnieci apsēsties sabiedriskajā transportā, vai cik bieži ikdienas steigā pamanāt sievieti ar ratiņiem, kurai ir vajadzīga palīdzība?
Šo pašu es attiecinu uz Latviju. Latvijas valsts, sabiedrība, cilvēki – esiet latvieši un palīdziet saglabāt savu nāciju, un ļaujiet tai pieaugt! Vairojiet viens otrā smaidu, laipnību, un, valdība, - nedomājiet tikai par savām kabatām, bet arī par grūtniecēm, jaunajām māmiņām, pensionāriem un pārējo tautu, kura prasa atbalstu un sapratni plaukstošai Latvijai! |
