Ir vasara. Es stāvu lauka vidū zem ozola. Apkārt kā krāsu jūra zied puķes. Tās vēl ir jaunas. Nav pat viena vasara pagājusi, kopš tās zied. Bet ozols... ozols gan ir kā vecs vecītis, kam savs stāsts stāstāms. Es piespiežu pieri pie tā mizas un aizveru acis. Es esmu Latvija.
Es esmu ievas, kas katru vasaru cenšas uzziedēt ātrāk, lai priecētu cilvēkus un padarītu Latviju skaistāku. Es esmu cīrulis, kas pirmais ceļas, lai sveiktu jauno dienu. Es esmu visas upes Latvijā. Tās mūžīgi plūst un neapstājas, kaut kalns tām priekšā. Es esmu putas Daugavā un laši Gaujā. Tie katru gadu steidz uz mājām, kaut zina, cik grūti tas būs. Es esmu vējš, kas katrā spraudziņā iepūš. Viņš pazīst Latviju vislabāk. Viņš zina, ka ziemās Latvija ir ietinusies baltā sniega apmetnī, kā dzied putni, atgriezušies Latvijā, kā ledus krakšķ zem palu ūdeņiem, kā lapas čaukst zem bērnu papēžiem.
Es esmu tauta, kas dzīvo šajā zemē. Es jūtu viņu skumjas, un es jūtu, kad viņi ir priecīgi. Es jūtu spēku, kas viņos rodas, un drosmi, kas viņus nekad nepametīs. Tā ir Latvija. Bērni, kas priecīgi skraida pa sniegu un būvē sniega cietokšņus, un pieaugušie, kuri smaida un viņiem nepievienojas tikai tādēļ, ka kautrējas. Ar kādu mirdzumu acīs viņi jaunībā pirmo reizi tika pie sava pirmā mopēda un bija gatavi negulēt naktis, lai tikai to salabotu! Šis mirdzums viņu acīs ir vēl tagad. Ticiet man, es zinu.
Es redzu pagātni. Es redzu, kā kūp kastaņbrūna maize, izvilkta no krāsns, un redzu, kā bērniem spīd acis, nokožot pirmo kumosu. Klāt piedzert var tikai pienu un ēst tikai maizi, bet tomēr viņi ir laimīgi. Es redzu jauniešu, kas stājas garās rindās, lai tiktu iesaukti armijā. Tomēr visi smaida. Es zinu, ka lielākā daļa neatgriezīsies, un viņi arī to zina. Tad kādēļ viņi tur stāv? Es jūtu ciešanas. Es redzu strēlniekus, kuri riskē ar savu dzīvību tikai kāda nereāla sapņa dēļ. Tobrīd viņi to nezināja. Viņi nezināja, ka 1918. gada 18. novembrī izskanēs visskaistākais vārds, kādu latvietis var iedomāties - Latvija.
Cik skaisti zied Latvija! Es atrauju pieri no ozola. Es atkal esmu es pati. Man sāp, bet es smaidu. Es zinu, kādām ciešanām cauri izgājusi ir latviešu tauta. Es tomēr smaidu. Laikam jau arī manī ir kāda neliela daļa no strēlnieka, jo, pat zinot, kas mani var sagaidīt, es cīnos, jo mīlu šo zemi vairāk nekā sevi pašu. Ir grūti, es zinu. Bet tomēr ir jāsmaida, jo latvieši cīnījās, lai mēs varētu droši smaidīt, lai bez bēdām varēt iet un mīlēt šo zemi.
Es eju pa ceļu un smaidu. Es zinu to visu. Es eju un smaidu, jo manī ir cerība un tik liels un nepārvarams prieks. Es esmu laimīga. Es redzu sauli un cilvēkus, kuri nāk man pretī. Es eju pa visskaistāko zemi un viss ko es apzinos ir - es esmu Latvijā. |
