Nāk pavasari ar paliem un ledus kušanu Daugavā, vasaras ar smaržīgām un ziedošām pļavām un sapņainām novakarēm, rudeņi ar bagātīgām ābolu, bumbieru ražām un krāsaino lapu virpuļiem un ziemas ar sniegpārslu dejām tumšos vakaros. Tā steidzas dienas, rit gadi, un šogad Latvija svin savu deviņdesmitgadi. Mūsu tautas vēsture ir raiba un piesātināta. Tieši tāpēc es sevi uzskatu par vienu no tiem izredzētajiem bērniem, kas piedzima, Latvijai atdzimstot. Manuprāt, ir gods būt latvietim un mīlēt savu zemi, jo šeit ir manas saknes, kas iespiedušās dziļi tēvzemes pakalnos.
Šķiet, esmu maziņš puteklītis, kurš slīd uz priekšu. Es vēlos dzīvot dzīvi, pār kuru valda smaids. Tas ir mazliet netipiski latviešu tautas raksturojumam. Nīgrums, auksta vienaldzība un nogurums ir galvenās iezīmes, ko nosauc ārzemnieki, kad tiem jautā viņu viedokli pār mūsu tautu. Vai mēs tiešām tādi esam? Vai neprotam priecāties par sauli, par jaunu dienu un arī par to, ka dzīvojam brīvā zemē, kur valda miers? Manuprāt, tas ir maldīgs ārējais tēls, kas par mūsu tautu neko neatklāj. Mēs dziedam, dejojam un priecājamies, kad jūtamies labi, kad visi esam viena tauta ar kopīgām interesēm. Dziesmu svētki, Pasaules čempionāts hokejā vai futbolā, basketbols, gadskārtu svinības. tas vieno latviešus.
Bet taisnība arī tūristiem, kas latviešus raksturo kā drūmu un neapmierinātu tautu, jo ikdienā mēs esam pelēki un rūpju nomākti. Man reizēm rodas iespaids, ka latvietis baidās izrādīt savas patiesās emocijas, jo pārējā pasaule un līdzcilvēki to var nesaprast. Piemēram, vai mazā latviešu tauta var būt līksma, ja pasaulē finansu krīze diktē savus noteikumus? Vai mēs varam smaidīt, ja mūsu valdība pieņem tik daudzus lēmumus, kuru pozitīvā nozīme ir apšaubāma, kā piemēram, daudzu skolu slēgšana? Puteklītis domā, ka varam, jo, ja smaidīsim un vēlēsimies dzīvot plaukstošā valstī, tad spēsim mainīt to, kas ir aplams un nepieņemams.
Es esmu draudzene, klasesbiedrene, meita un, protams, vienkārši ciolvēks. Es katru rītu dodos uz skolu, kur satieku savus draugus. Lai arī mēs mācāmies un pilnveidojam sevi, čakli strādājot, mums kopā ir jautri un tik ļoti labi. Manuprāt, siltums ir tā saistviela, kas vieno cilvēkus, kas nogludina visas ķildas. Tas silda dienās, kad ir auksti, veldzē, kad ir karsti. manuprāt, draugi ir cilvēka viena no lielākajām bagātībām, jo tie saprot, atbalsta un pieņem tevi tādu, kāds esi.
Es esmu meitene, kas cenšas būt atklāta pret sevi. Es nevaru apgalvot, ka reiz nebūšu alkoholiķe vai narkomāne, taču man pieder cerība, ka mana dzīve būs skaista, gan ar kāpumiem, gan kritumiem, bet tomēr veiksmīga. Šķiet, jau esmu paguvusi saprat, ka savus sapņus piepildīt un mērķus sasniegt vari tikai tu pats, neviens cits tavā vietā to nevar izdarīt.
Es priecājos būt kopā ar citiem puteklīšiem, kas prot būt gan filosofiski, gan dzīvespriecīgi. Manuprāt, katrs cilvēks dziļi sevī lolo siltas jūtas pret savām mājām, savu valsti. Es nebaidos teikt, ka mīlu Latviju, jo tā vienkārši ir. Pretējā gadījumā es būtu vienaldzīga pret savu ģimeni, draugiem, arī pienākumiem un sapņiem, jo tieši tas veido manu Latviju. Manu augumu pārņem trīsas, dzirdot Ievas Akurāteres izpildītās dziesmas, kas latviešus aicina cīnīties par savu zemi un nebaidīties tā vienkāršā vārda "latvietis".
Es esmu pārliecināta, ka reiz Latvija plauks un zels, neskatoties uz to, ka pašreizējā situācija liecina par kaut ko pilnīgi pretēju. Cerība, vienotība, ticība, spēks. Tie ir četri stūrakmeņi, kas pasargās mūsu zemi no iznīcības. Arī tagad latviešos mājo šīs vērtības, taču mēs pagaidām neapzināmies to spēku, ko tās var sniegt. Pienāks brīdis, kad beidzot apzināsimies. Tad gan saturies, Ltvija, jo būs pienācis tavs laiks spīdēt.
|
