Dzirdot šos divus vārdus-es Latvijā,prātā nāk daudz domu.
Pirmais,ko iztēlojos,ir pasaules karte.Latvija ir mazs zemes pleķītis,kuru uzreiz nevar pamanīt.Esmu sastapusies ar vairākiem cilvēkiem,kuri nezina,kur Latvija atrodas.No viņiem esmu dzirdējusi dažādas atbildes,kā,piemēram:"Tas ir kaut kur ap Sibīriju?Varbūt tas ir kaut kur netālu no Spānijas?Tas noteikti ir kaut kur Eiropā."Tas ir mazliet aizvainojoši.
Šis ir tomēr mans zemes pleķītis,manas mājas un mana dzimtene.Nevēlos kļūt banāla.bet gribu pateikt,ka šī zeme man ir mīļa,jo esmu šeit piedzimusi.Sacīšu godīgi,man bija domas braukt prom no Latvijas,kad pabeigšu skolu.Daudzi man saka,ka tā ir kā savas dzimtenes nodošana,es tam tomēr nepiekrītu.Ja arī es aizbraukšu,tad par Latvijau man būs siltas atmiņas.
Ko tad esmu izdarījusi Latvijas labā?Ar nekādiem dižiem darbiem lepoties nevaru,tas,protams,atkarīgs arī no mana vecuma.Es esmu gājusi talkā kopā ar saviem vecākiem,ar savu vecmāmiņu,es palīdzēju iztīrīt upi,kuras nosaukumu nevaru pateikt,jo tā ir ļoti maza.Nākotnē,ja man būs kāda iespēja,noteikti to izdarīšu Latvijas labā.
Kas man tik ļoti patīk Latvijā?Atbilde ir vienkārša-tā ir daba.Daba šeit ir apburoša.Vasarās uzplaukst saulaini zeltainās pļavas,kuras laistās vienā spožumā.Ziemā man ļoti patīk staigāt pa mežiem.Zem kājām maigi krakšķ koku zari,gaiss ir salds un smaržīgs,koku galotnes ir apsnigušas.:Sur tur var pamanīt vāveri,kuplasti,paskrienam garām ar čiekuru ķepiņās.Viss kā pasakā.Vai nav skaisti?
Mani iespaido arī Rīgas straujais ritms.Nevar nepieminēt Vecrīgu.Par to ir rakstīts visos ceļotāju bukletos.Tā man ir mīļa vieta,kur pastaigāties pa šaurajām,mazajām ieliņām.Patīk mājīgās kafejnīcas un tantiņās,kuras pārdod dzintara rotiņas.
Lūk,tāda ir mana Latvija.Te es jūtos mājīgi un silti.Es Latvijā-divi vārdi,divi īsi vārdi,kuri izsaka visu! |