ES – MINISTRU PREZIDENTS

You can suggest reading and rating this study paper to a friend

11.02.2010.

Uz mirkli iedomājos ka ap maniem pleciem tiek aplikta Ministru Prezidenta lente, kura simbolizētu Satversmes doto augstāko izpildvaras pakāpi Latvijas Republikā.
Tas arī būtu pirmais, ko es izdarītu – izmainītu kārtību, kādā Ministru Prezidents stājas amatā: svinīgā ceremonijā, apsedzot plecus ar nacionālu karogu, nolasot zvērestu un saņemot no Prezidenta rokām īpašu atšķirības zīmi – lenti, lai varētu nodot to nākamajam MP, tādējādi liekot pamatu atbildībai par varas pārmantošanu.
Tāda tieksme teatralizēt un uzmanība detaļām var likties pārspīlēta, bet vēl Konfūcijs teica, ka "valsts sakārtošana sākas ar nosaukumu maiņu". Es to pārfrāzētu šādi: valsts sakārtošanai jāsākas ar... karogiem. Es rūpīgi izskatītu visus pašlaik lietotus amatpersonu un institūciju emblēmas, ģerboņus, karogus, pakāpju un atšķirības zīmes, formastērpus, apbalvojumus, ordeņus, medaļas un pārējo, ieviestu jaunus, veiktu labojumus tur, kur, manuprāt, tas ir nepieciešams un likvidētu to, kas ir morāli novecojis vai neatbilst laikmeta prasībām. Tas viss ir tikai niecīga daļa no ambiciozā plāna – likumīgā vēlēšanu ceļā veikt Latvijā revolūciju un izveidot vēl nebijušu jaunu valsti – Trešo republiku, kura, cik utopiski tas neskanētu, balstītos vienīgi uz paša cilvēka iekšējo garu. Revolūciju cilvēku apziņā, kas liktu tiem vēlreiz aizdomāties par "mūžīgajiem jautājumiem", no kurienes viņi ir nākuši un uz ko spējīgi.
es mīlēju brīvību un tāpēc ņemu rokās cilvēku viļņus,
un savu gribu uzrakstīju debesīs, starp zvaigznēm,
bet, kad debesis izraudās visas savas asaras un salauzīs visus savus šķēpus,
vai uzsmaidīs tas, kurš darīs pasauli brīvu,
redzot savu pūliņu rezultātu?..
Faktiski, iet runa par jaunās ideoloģiskās kustības dibināšanu. Kas tā būs par filozofiju nevaru pateiktu, jo tikko iznācu uz meklējuma ceļa, bet ne mirkli nešaubos, ka tai ir jāmodina tikai gaišākas jūtas. "Cilvēku viļņos" ir apslēpta kolosāla enerģija un tas, kurš spēs atbrīvot un virzīt šo enerģiju iegūs savās rokās spēcīgu pārveidošanas instrumentu. Tāds īpatnējs skatupunkts uz to, kādam jābūt valstsvīram ir balstīts uz mana paša secinājumiem par personības lomu vēsturē. Iedomājaties, laikā, kad vairums iedzīvotāju ir smagi vīlušies valdībā, uzskata politiku par "netīrās veļas" cilāšanu, bet politiķus par pakalpiņiem, kuri strādā vienīgi "veco, bagāto, kuri negrib zaudēt varu" interesēs, līdzīgi komētai parādās spēcīga personība, jeb dižgars, kurš ienes politiskajā cīņā jaunu sparu. Tāda personība, kura vienkārši ignorētu vispārpieņemtās spēles noteikumus, ar intrigām un uzpirktu presi, cilvēku acīs paceltos pakāpienu augstāk, no kurienes varētu ar nicinājumu vērot politiķu savstarpējas ķildas. Šāda uzvedības taktika ir attaisnojama, jo ticami, ka vēlētāju simpātijas būs "atstumtā vientuļnieka" pusē, kā mēs zinām šo tipāžu no literatūras. Pie tāda tipa līderiem piederējuši gan Mahatma Gandijs Indijā, gan ASV sešpadsmitais prezidents Ābrahams Linkolns, cars Aleksandrs II, ambiciozais Francijas imperators un karavadonis Napoleons I, apvienotās Vācijas kanclers Otto fon Bismarks, Anglijas lords-protektors Olivers Kromvels un daudzi citi. No vienas puses, nosaukto politiķu uzskati svārstās no Linkolna demokrātisma līdz Kromvela un Bismarka agresivitātei, varaskārei un tieksmei paļauties uz brutālu spēku. Taču ir kas viņus visus apvieno – konkrētajā vēsturiskajā situācijā, kurā viņi atradās, viņi darbojās ka apzināti pastāvošās kārtības un telpas pārveidotāji. Katram no viņiem bija raksturīga vēl viena spilgta iezīme – apolitisms, kurš izpaudās estētiski-intelektuālajā nepatikā pret politiku un tieksmē pārvērst politiku par mākslas izpausmi. Linkolns, aizvietojot politiku ar mākslu, izmantoja to savās runās lai iedvesmotu savus līdzpilsoņus, Bismarks kļuva par spēcīgās personības estētisko fenomenu. No otrās puses, katram piemīta varas praktiskā apzināšanās, citādi neviens no viņiem neieņemtu tik augstus amatus un neierakstītu savu vārdu vēstures lappusēs. Viņi spējuši vienlīdz labi ar savu "mākslu" iedvesmot savas tautas noticēt pašu spēkos un doties triecienā pretī zemei un debesīm, gan veiksmīgi risināt praktiskus ekonomiskus, diplomātiskus, militārus un sociālus uzdevumus
Viss augšminētais tieši ir saistīts ar, no pirmā acu skatiena ekscentrisku, iegribu pārveidot oficiālo simboliku. To es darītu ar domu, ka mainot simboliku, kura marķē iestādes, darbinieka vai priekšmeta piederību valstij, es varētu panākt jauninājuma efektu un, veicot līdzīgus pasākumus, vismaz uz neilgu laiku liktu cilvēkiem noticēt viņu līdzdalībā, panākt viņu emocionālo pacēlumu, kuru parasti dēvē par entuziasmu.
Bet "pa laipu iedams, neskaties zvaigznēs", tāpēc ir jādomā ne tikai par tautā apslēpto spēku modināšanu, bet arī par ikdienišķām problēmām.
Ekonomika.
Tā kā laiks ir nauda, es izvairīšos no tukšām sarunām, uzreiz ķeroties pie lietas. Es piedāvātu programmu valsts izejai no krīzes un tālākai pēckrīzes attīstībai, kura sastāvētu no četriem posmiem. Pirmais solis ("valsts sanācija") ir glābt to, kas ir glābjams – jau esošos uzņēmumus pārvērst par stabilitātes salām, drīzāk jau par neiedragājamām klintīm ekonomiskās vētras un sociālu viļņu plosītajā Latvijas tautsaimniecības okeānā. Ir jāizveido speciālu pagaidu orgānu, kurš sastāvētu no uzņēmēju pārstāvjiem, lauksaimniekiem, ekspertiem, analītiķiem un plānošanas speciālistiem, viņiem cieši sadarbojoties ar valdību ir jāizlemj, kuriem uzņēmumiem ir jāpalīdz nekavējoties, bet kuri varētu pagaidīt savu kārtu. Ir jādara pieejamu lētu, valsts garantētu kredītu uzņēmējiem, jāvienojas ar bankām par maksājumu atlikšanu, jāpārkreditē tā saucamos "sliktus" kredītus, šim nolūkam ieķīlājot tos Valsts Hipotēkas uz Zemes bankā, mērķtiecīgi jāizlieto Eiropas piešķirto finansējumu. Pēc Igaunijas parauga jāstimulē darba devējus radīt jaunas darbavietas, tādējādi kaut nedaudz mazināt krīzes radīto bezdarbu. Pēc iespējas ātrāk, kad ekonomikas radītāji apmierinās Māahstritas kritērijus, ir jāsāk sarunas par Latvijas iestāšanos eiro zonā. Pirms tā laika ir jācenšas noturēties "virs ūdens līmeņa" piesaistot investorus kaut vai ar to, ka Latvijā ir neierobežotā daudzumā pieejams augsti kvalificēts un salīdzinoši lēts darbaspēks, jāveicina tranzītu un tūrismu. Bet jāveic arī stingro kontroli, lai mazinātu iespēju, ka kāds no biznesmeņiem varētu izlietot valsts palīdzību savām vajadzībām vai mēģinātu savas nekompetences dēļ radušos parādus norakstīt uz valsts rēķina. Otrais posms. Kad ļaunākais ir aiz muguras, ir jāķeras klāt tautsaimniecības atjaunošanai un paplašināšanai. Kā bāze šim pasākumam kalpos jau esošie uzņēmumi. Apmaiņā pret plašu valsts palīdzību, tai skaitā nodokļu atlaidēm un izdevīgiem kredītiem, uzņēmējiem būtu jāpalielina ražošanas apjomus. Tam būtu jārada pietiekamu skaitu stabili apmaksājamo darbavietu ar izaugsmes iespējām, lai kaut daļa potenciālu darba meklētāju ārzemēs strādātu mājās. Trešais posms. Turpinot paplašināt ražošanas apjomus, kuram jāaizņem jau ap 20-25% no IKP līdzšinējo 15-16% vietā, ir jāveido eksportam orientētu ekonomiku, balstītu uz mazo un vidējo uzņēmējdarbību, jo individuālās apņēmības enerģija, manuprāt, spētu ātri atdzīvināt sastingušo saimniecību. Tā kalpos nacionālā kapitāla akumulācijai. Beidzot, ceturtajā posmā, izmantojot uzkrātos līdzekļus un nemitīgi meklējot investorus ir jāuzbūvē modernu, uz augstām tehnoloģijām balstītu rūpniecību, kura ražotu preces ar maksimāli augtu pievienotu vērtību. Protams, visu šo pasākumu realizēšanai nepietiks ar vienu MP termiņu, pat ar diviem, jo ekonomikā parasti situācija pasliktinās strauji, bet atlabšanu ir jāgaida ilgi. Taču galvenais, protams, ir uzsākt virzīties pa progresa ceļu.
Rūpniecība.
Visu, ko es vari pateikt – ceru, ka kādreiz piedzīvošu to brīdi, kad VEF`a cehi celsies no drupām un tajos atsāksies darbs. Varbūt, tieši atjaunotais VEF kļūs par Trešās republikas simbolu.
Lauksaimniecība.
Jāņem vērā fakti, ka no visām postsociālistiskām valstīm, kuru lauksaimniecība bāzējās uz plāna ekonomikas modeļa, ir vērojama strauja lauksaimniecības produkcijas daudzuma samazināšanas. Vienīgais izņēmums ir Albānija. Turpretī, tradicionāla, jeb naturālā saimniecība tādās valstīs kā, piemēram, Vjetnama vai Kuba veiksmīgi pielāgojās tirgus prasībām. No tā izriet secinājumi: ņemot vērā iepriekšējo agrāro reformu pieredzi Latvijā ir jāpariet uz racionālākiem saimniekošanas veidiem un ir jālikvidē nedzīvotspējīgās zemnieku saimniecības, kaut gan tas var izraisīt masu protestus un sociālo saspringtību. Kā kompromisa variantu es piedāvātu sadalīt zemniekus divās kategorijās – jau pastāvošās atsevišķās veiksmīgās saimniecības, ar valsts atbalstu tās ir jāpārveido par vērā ņemamiem pārtikas eksportētajiem, spējīgiem konkurēt gan Eiropas, gan pasaules tirgū, un otrā kategorijā – sīksaimniecības, kurās daļa no saražotās produkcijas tiek patērēta savām vajadzībām, vienkāršiem vārdiem sakot – apēsta uz vietas. Pirmajiem ir paredzētas plašas atbalsta programmas, galvenais uzdevums ir lai zemnieki spētu apgūt visu pārtikas ražošanas tehnoloģisko ķēdi, piemēram, mājlopus izaudzē, nokauj lopkautuvē un tūlīt pat uz vietas pārstrādā gaļas izstrādājumos, tas viss ir automatizēts, darbojas pēc konveijera principa. (Kā piemēru atļaušos minēt ASV. Tur ap 40% visas cūkgaļas saražo četras milzīgas saimniecības, kuras apvieno sevī gan cūku fermu, gan lopkautuvi, gan pārstrādes un iesaiņošanas cehu). Sīksaimniecībām būs paredzētas speciālās kooperācijas zonas, kur darbosies nodokļu atlaides, un subsīdiju sadales sistēma. Vispār, mani aizrauj doma par "universālās" zemnieku saimniecības izveidi, kad zem viena jumta būs apvienots viesu nams, ferma un enerģētiskie objekti – mazie HES vai alternatīvās enerģijas avoti. Tāda saimniecība spētu pieņemt tūristus, veicinot ekotūrisma attīstību, pati ražot enerģiju un apgādāt sevi ar ekoloģiski tīru pārtiku. Nobeigumā par lauksaimniecību teikšu, ka galvenais – atrast savu nišu, piemēram, ekoloģiski tīrās pārtikas eksports uz Eiropu.
Valsts pārvalde.
Par līdzšinējo Latvijas attīstību var teikt, ka tā ir bijusi nevis pateicoties birokrātijai, bet gan par spīti tai. Tiešām, birokrātija ir nozīmīgs traucēklis Latvijas attīstībai, tāpēc ierosinu veikt visaptverošu valsts pārvaldes reformu visos līmeņos. Birokrātija ir līdzīga ļaundabīgam audzējam uz parlamentārisma ķermeņa. Tā nav vienkārši skaista metafora, pēc uzbūves daudz primitīvākas vēža šūnas nonāvē sarežģītās smadzeņu šūnas. Pamatproblēma ir tur, ka birokrātija ir tendēta uz paproducēšanos, no nekurienes radot jaunus un jauns amatus. Es piedāvātu cīnīties ar to, ieviešot racionālu pārvaldes sistēmu, kurā birokrātiem būs grūti pielāgoties. Pirmkārt, jārevidē rīcībā esošie kadri, nolemjot – kurus paturēt, bet kurus atlaist. Pārejas perioda laikā vecās iestādes sakārtos lietas un nodos tos jaunām. Plānoju radikāli samazināt ierēdņu korpusu, likvidējot atsevišķus amatus vai veselas struktūras, nosakot ierēdņu skaita limitu, strikti apzīmējot viņu pilnvaru robežas, pārskatīt dažu resoru funkcijas, no dažām funkcijām atteikties un nodot to izpildi privātiem uzņēmējiem ja tas neietekmē valsts drošību, maksimāli ietaupīt uz blakustēriņu un reprezentācijas izdevumiem, tur, kur ir iespējams aizvietot cilvēkus ar datorizētam vadības un datu apstrādes sistēmām, laiku pa laikam veikt kadru rotāciju. Kā piemēru aplūkosim jaunā Republikas Ministru Kabineta projektu. Tam jāizskatās šādi: Ministru Prezidents, Iekšlietu ministrs, Aizsardzības ministrs (iespējams kopā apvienot IeM ar Aizsardzības ministriju zem Nacionālās aizsardzības ministrijas izkārtnes), Tieslietu ministrs, Ārlietu ministrs, Ekonomikas ministrs, Izglītības un kultūras ministrs (atbild par izglītību, zinātni un kultūru), Labklājības ministrs (atbild par sociālo sfēru un veselības aizsardzību). Pēc tam seko jauna izpildvaras struktūra – Republikas Apakškabinets. Viņu vadīs Apakškabineta ministrs-priekšsēdētājs, kurš pilda MP vietnieka funkcijas un nepieciešamības gadījumā uz laiku var aizvietot MP. Apakškabineta sastāvā ietilps: Lauksaimniecības ministrs, Vides ministrs, Rūpniecības ministrs, Vidējās uzņēmējdarbības ministrs, Tūrisma ministrs, Enerģētiskās komisijas priekšsēdētājs (viņš atbild par enerģētiku un resursu izlietošanu), Sakaru ministrs, Pašvaldību un reģionālās attīstības ministrs. Kameru sistēmu plānots pārveidot par valsts kontroles orgāniem attiecīgās nozarēs: tiem ir jārisina uzņēmēju vidū radušās domstarpības, jāuzrauga konkurenci un jāstimulē biznesa aktivitāti. Kameru priekšsēdētāji piedalās Apakškabineta sēdēs līdzās pārējiem ministriem. Apakškabineta darbībā plānots iesaistīt arī uzņēmējus, pa vienam no katras nozares, tas darīts ar nolūku nevis lobēt atsevišķu personu intereses, bet gan iesaistīt uzņēmējus kā padomdevējus efektīvākas ekonomiskās politikas īstenošanai. Protams var rasties jautājums: kāpēc ir nepieciešama reforma ja ministru būs pat vairāk, nekā tagad. Uz šo taisnīgo jautājumu es atbildētu, ka, pirmkārt, ir likvidētas visas valsts aģentūras un to funkcijas ir sadalītas, otrkārt, Apakškabinetam jānodrošina efektīvu informācijas apmaiņu starp biznesu un valsti no vienas puses un valsti un sabiedrību no otrās, treškārt, notiks ministru sadale. MK strādājošie ministri, nosauksim tos par "vecākajiem", vadīs galvenās ministrijas, to būs 6-7 un MP, apveltīti ar plašām pilnvarām, no viņiem būs atkarīga valsts iekšpolitika un ārpolitika, Apakškabineta ministri, jeb "jaunie", nodarbosies tikai ar šauro jautājumu loku konkrētajā nozarē. Pie tam jāatzīmē, ka aiz katra "jaunākā" ministra muguras nestāvēs atsevišķā nozares ministrija, radot milzīgi uzpūsto birokrātisko ķēdi, kuru nespētu pārraut pat tāds Herakls kā es. Tā vietā "jauno" ministru pakļautībā būs neliels skaits darbinieku un vairākas "darba grupas". Kas ir "darba grupa"? Ar to palīdzību es ceru veikt nelielu apvērsumu valsts pārvaldē. "Darba grupas" būs formētas kāda konkrēta uzdevuma izpildei un tajā sadarbosies visi nepieciešamie cilvēki, ne tikai ierēdņi, arī pašvaldību, sabiedriskā un privātā sektora pārstāvji. Tiekot galā ar uzdevumu grupu izformē. Ar šādām improvizētām "darba grupām" es ceru nodrošināt maksimālu atdevi lēmumu īstenošanā.
Ārlietas.
Par galveno vērtību tiek pasludināta atklātība pārējai pasaulei, gatavība sadarboties un iemācīties kaut ko jaunu, ārvalstīs radīt priekšstatu par Latviju kā par viesmīlīgu, draudzīgu, sakoptu zemi, spēja saglabāt savu identitāti globalizācijas laikmetā. Vislabāk, manuprāt, ir plūst Eiropas Savienības ārpolitikas gultnē, ja to pieprasa Latvijas intereses. Vēl viens risināmais jautājums – latvieši ārzemēs. Latvijai obligāti ir jārūpējas par to, lai viņi neaizmirstu no kādas valsts ir cēlušies. Ir nepieciešams uzlabot attiecības un uzturēt kaimiņu sadzīvošanas politiku ar Krieviju un Baltkrieviju, aktīvāk jāsadarbojas ar Lietuvu un Igauniju, īpaši saimnieciski, Ziemeļvalstīm, Austrumeiropas valstīm, Bulgāriju, Turciju un Vāciju. Jāpievēršas jaunu kontaktu nodibināšanai "nepievienošanas" valstu vidū (tās valstis, kuras ir pietiekami patstāvīgas lai nepievienotos ES, nekļūtu par ASV vai Krievijas sabiedrotām). Kā ļoti perspektīvs variants šķiet Japāna. Viens no galvenajiem uzdevumiem būtu – izvairoties no konfrontācijas, vienlaikus palielināt Latvijas Republikas draugu skaitu visā pasaulē.
Aizsardzība.
Ir jāatrisina svarīgu jautājumu – par lietderību piedalīties starptautiskās drošības misijās. Ja tomēr atteikties, vismaz uz laiku smaga ekonomiska stāvokļa dēļ, nav iespējams, ir jāizdara visu, lai maksimāli minimizētu risku karavīriem gūt ievainojumu vai iet bojā. Vislabāk būtu atturēties no piedalīšanas misijās gan līdzekļu taupības nolūkā, gan morāli-ētisko apsvērumu dēļ neriskēt ar savu karavīru dzīvībām. Bruņoto spēku skaits paliek tāds pats – ap 5000 dienējošo profesionāļu personālsastāvā, taču ir jāveic būtiskas reformas, jāsamazina štāba virsnieku un kancelejas darbinieku skaitu, jāveic pārbruņojums, bet tikai tad, kad to atļaus ekonomikas stāvoklis.
Nacionālais jautājums.
Ap šo problēmu savulaik bija salauzts ne mazums šķēpu, arī šodien turpinās asas diskusijas. Es uzskatu ka pastāvoša kārtība – valsts sašķeltība latviešos un krievos, plašākā nozīmē krievvalodīgos, ar atsevišķām valodas telpām plašsaziņas līdzekļos, mazākumtautību integrācija uz masu kultūras pamata, tas viss noved pie tā, ka latvieši nesaprot krievus, bet krievi – latviešus. Šeit ir vajadzīgs kāds cits, atšķirīgs no jau piedāvātiem, risinājums. Un tām jābūt Zālmaņa cienīgam problēmas risinājumam, kad neviens nejustos apvainots. Es ieteiktu eksperimentāli pārskatīt mazākumtautību izglītības standartus, kaut vai daļēji atgriežoties pie Pirmā Republikā pastāvējušas normas par minoritāšu tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā. Vēl viens konstruktīvs priekšlikums – lai katra Latvijā dzīvojoša tauta, kura, protams to gribēs, izveidotu savu biedrību. Pirmajiem to ir jāveido latviešiem kā valsti veidojošai tautai, pēc tam – krieviem. Ir jāizlemj, vai baltkrieviem un ukraiņiem ir vērts veidot atsevišķas nacionālās biedrības vai to var izdarīt krievu biedrības ietvaros jau plašākā nozīmē kā slāvu biedrību. Līdzīgi jāizlemj ko darīt ar latgaļiem un lībiešiem. Protams, var veidot ebreju, poļu, lietuviešu un citas biedrības. Katra biedrība ir autonoma bezpeļņas organizācija, kuru subsidē valsts, bet nevienai biedrībai nav ietekmes uz politiku. Tās risina tikai savas tautas kultūras, izglītības un citus līdzīgus jautājumus. Katra biedrība izvēlas savu priekšsēdētāju – prezidentu. Prezidents piedalās Apakškabineta sēdēs kā pilntiesīgs loceklis un padomdevējs, aizsargājot pamattautas vai minoritātes intereses.
Izlasot šo priekšlikumu pilno eseju, kura dažviet ir muļķīga, kaut kur – naiva, es tomēr gribētu uzsvērt, ka tās ir tikai skices, kādu Latviju es vēlētos redzēt nākotnē – kā kulturālāko valsti Eiropā, ar stabilu modernu ekonomiku, ātri augošu dzīves līmeni, nelielu, bet labi ekipētu, apmācītu un drosmīgu armiju, kvalitatīvu izglītības sistēmu kā visu panākumu pamatakmeni, pieejamu veselības aprūpi un daudz ko citu. Un diez vai kāds ticētu, ka tas viss ir viena cilvēka paveikts darbs, jo tiešām tas ir nesamērīgs uzdevums vienam vienīgam cilvēkam. Taču viens vienīgs cilvēks var sapulcināt ap sevi simtus un tūkstošus citu.
Es gribētu pateikt:
- Esmu tā noguris... Bet. Tie bija četri traki gadi, četri lieliskie gadi. Es apceļoju daudzas vietas un palīdzēju tik daudziem labiem cilvēkiem... Jā! Tas bija tā vērts.

Ratings by others: None

In order to submit your rating:

Registered users of Atlants.lv (authors) can rate study papers free of charge, they only need to log into their profile;
Unregistered visitors must send an SMS containing the following text AT W1933 and a rating from „1” (lowest rating) to „5” (highest rating) to service number 1800, for exapmle, AT W1933 4. This service is available for clients of LMT, Tele2 and Bite. The cost of the SMS is € 0,50.

Back