Bija ilga, tumša nakts apņēmusi Zaļo zemi. To viena pēc otras plosīja vētras, pierimstot un no jauna uzbangojot. Tajā laikā jaunai dvēselei, mazajam bērniņam, tika piešķirta mājvieta mātes miesās. Vētra sāka pierimt, jo smilšu graudiņiem Baltijas jūras krastā apnika tikt svaidītiem, nemitīgi pakļauties vējam un ik brīdi baidīties par savu dzīvību. Drosmīgākie apliecināja ;atviskumu, modināja tautas cīņas garu un dzimtenes mīlestību savos biedros. Tā smilšu graudiņi apvienojās, stājās pretī vētrai un cīnījās par savu brīvību un neatkarību. Bērns mātē juta visu, kas notiek viņa Tēvzemē.Tad uzausa saule, vētra norima, un visi svinēja neatkarības atgūšanu. Šūpulītī klusi gulēja meitenīte, jo bērns juta tautas līksmību un Tēvzemes pateicību visiem, kas par to cīnījās.
Pēc šiem notikumiem ir pagājuši 17 gadi. Tā pati meitene, kas vairs nav bērns, cenšas saprast, kādēļ, vēl mātes miesās būdama, viņa vēlējās cīnīties par šo zemi un kādēļ bērnībā tik ļoti mīlējusi savu tēviju.
Guļot šūpulī līdz ar mātes šūpuļdziesmu meiteni ieaijāja mežu šalkoņa un jūras viļņu bangas. Jūras bezgalīgais plašums un pļavu smaržas burvība vienmēr viņu vilināja. Stundām ilgi viņa varēja stāvēt jūrmalā, lūkoties ūdens tālēs un baltajās kaijās, kas lidinājās virs jūras, un ilgoties pēc brīvības un neatkarības, kas piemita tālēm. Nenogurdama rotaļājās ziedošās pļavās un priecājās par katru sīku radībiņu, kas sastopama uz ikkatra zieda un zāles stiebra. Viņa, klausoties strautiņu un upju urdzēšanā, dzirdēja, kā tie, klusu čukstot, stāsta senas teikas un pasakas. Nevar nemīlēt dabu, kas ir mums apkārt, jo tā ir brīnumaina. Meitenes bērnībā ziemas bija aukstas un baltas. Ietinusies apģērbā, viņā priecājās par kritienu mīkstajā sniegā, par sniegavīru celšanu, par katru sniegpārsliņu, kas mirgo kā vistīrākais un spožākais sudrabs, par dzidro lāsteku pie jumta kores, par leduspuķēm uz loga rūtīm un par zīlītēm uz koku zariem. Drostalai acis mirdzēja līksmībā, kad rudens deva savas dabas veltes: zīles un kastaņus, pīlādžu un mežrozīšu augļus, sēnes un riekstus mežos, raibu raibās koku lapas. Meitene bija sajūsmā par lietu un vēju. Ar kādu prieku viņa savos gumijas zābaciņos un lietusmētelītī līdz ar citiem bērniem skraidīja pa peļķēm! Bērni prot priecāties par katru sīkumu, ikkatrā lietā tie spēj saskatīt vai sajust daudz ko neatkārtojamu, jo viņi tic brīnumam.
Arī 17 gados meitene spēj priecāties par dabu, par burvības un romantikas pilniem mirkļiem. Jauniete līksmo par siltajām, maigajām smiltīm jūras krastā, viņai patīk tās liegi birdināt caur pirkstiem. Viņu priecē jūra un skaistie saulrieti, sniegbaltie gulbju pāri, kas cēli peld dzidrajos dzimtenes ezeros, par putnu dziesmām pilsētu parkos un mežos, par visu, kas ir daiļš un apbrīnojams. Viņa arī tagad jūsmo par dažādām dabas bagātībām un saskata kaut ko brīnumainu un īpašu pat visparastākajās lietās, bet arvien biežāk viņu nospiež skumjas par to, kas pašlaik notiek dzimtajā zemē.
Jaunietei jādomā par dažādām krīzēm valsts pārvaldē, ekonomikā, par valdības attieksmi pret savu valsti un tautu, par dažādām problēmām un likstām, kas skar valsts un mūsu labklājību. Ekonomiskā krīze tik dziļa, ka neviens nevar būt drošs par savu materiālo stāvokli, darbavietu. No pēdējā laikā dzirdētā - visvairāk viņu pārsteidz ziņa, ka līdz 2010.gada 1.septembrim slēgs, mazākais, 150 lauku skolu, tā radot līdzekļus skolotāju algu palielināšanai. Šī situācija, viņās skatījumā, sāk atgādināt senus, senus laukus, kad izglītību varēja iegūt tikai dižciltīgie un bagātie. Tas ir tik nožēlojami! Par kādu tad mācītu tautu nākotnē var runāt, ja bērniem tiks liegta izglītības iespēja! Domājot par Latviju, sirds sāpēs stājas, redzot, kā citas tautas cīnās par savu individuālo un valsts neatkarību, par savām tiesībām un ne mirkli nešaubās, ka sava griba ir jāaizstāv pašiem, nekautrējoties par to. Kas jādara mums, latviešiem? Šobrīd jautājums paliek retorisks.
Tā meitene esmu es, un mana dzimtene ir Latvija. Es gribu ticēt brīnumam un cerēt, ka latvieši atcerēsies savus tēvu tēvus un to, ko tiem maksāja cīņas par šo zemi, par mūsu Tēvzemi. Nāks diena, kad Latvija reiz atkal plauks un ziedēs, cilvēki būs apmierināti un lepni par savu valsti.
|
