Pēc ilgām pārdomām par to, kas man rūp, es nonācu pie secinājuma, ka pirmā lieta, kas rūp, ir reliģija. Otra lieta attiecas uz Latvijas bāreņiem un bērnunamiem. Trešā lieta – jauniešu brīvie uzskati.
Ieskatoties materiālos par viduslaikiem, ir manāma liela atšķirība starp mūsdienu pasaules uzskatiem un tiem laikiem. Senāk bija saprotama reliģijas un Dieva nozīme cilvēku dzīvē. Toties mūsdienu postmodernajā pasaulē nav saprotams, kāda tad ir cilvēku attieksme pret Dievu. Agrāk cilvēki jutās kaut kam piederīgi, viņiem bija kāds garīgs balsts, jo viņi ticēja Dievam, kā sacīts Ecechiēla 2,3 (9) „Kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts.” Mūsdienās cilvēki savā aizņemtībā nespēj par ko tādu domāt. Jaunā paaudze sāk augt ar citiem uzskatiem, tikai retais ir ticīgs. Iespējams, ka ir vainojama cilvēku noslogotība darbā, ģimenē, problēmas tajā un daudz kas cits, kas nedod laiku pievērsties Dievam. Jā, protams, es varu veltīt piecas minūtes, lai noskaitītu lūgšanu, bet diemžēl jau rīt man šīs piecas minūtes būs nepieciešamas, lai darītu citus darbus. Es bieži aizdomājos par to, kā to varētu mainīt. Kā varētu mainīt to, lai cilvēki apstātos un padomātu – kāpēc mēs tā skrienam? Kāpēc mēs nevaram pievērsties reliģijai, Dievam, gūt kādu laimes kripatu, prieku un justies kādam piederīgi? Nav pat nepieciešams nodalīt to kam ticēt, būt katolim, būt islāmticīgajam, galvenais ir ticēt tam, ka ir kas jauks un patīkams.
Lieta, par ko es esmu aizdomājusies vienmēr, ir man līdzīgie – bērni un jaunieši. Esmu dzirdējusi daudz dažādu stāstu par bāreņiem un bērniem, kuri ir pamesti. Lai kā arī negribētos, es esmu bārene, un tāpēc mani uztrauc jautājums, kas notiek ar citiem bērniem? Nesen mana paziņa apmeklēja bērnunamu, un mani ļoti pārsteidza viņas stāstītais. Pārsteidza ziņa, ka Latvijas pamestos bērnus un bāreņus vairāk adoptē ārzemnieki nekā latvieši. Tāpēc rodas jautājums, kas tad ir par iemeslu šādai lietai? Iedomājoties un pārdomājot to, nonācu pie secinājuma, ka tā notiek tāpēc, ka latviešiem nav tik lieli ienākumi, lai varētu savā ģimenē uzņemt adoptēto bērnu. No vienas puses ir bēdīgi apzināties to, ka latviešu bērniem ir jāaug ārzemju ģimenē, pie svešiniekiem, pie svešas kultūras. Kas zina, kādā ģimenē šis bērns ir ticis. Toties apsverot no citas puses, ir patīkami apzināties to, ka bērns atrodas nodrošinātā ģimenē, viņam ir izaugsmes iespējas. Iespējams, ka daudziem rūp šis jautājums, bet, manuprāt, katrs bērns savu dzīvi iesākumam veido pats. Lai kādas likstas viņu ir piemeklējušas, galvenais ir nenolaist rokas. Es daudz nedomāju un negaužos par to, ka man tā ir, es vienkārši dzīvoju, cenšos domāt un būvēt nākotni.
Tā kā es esmu arī jauniete, man rūp savu vienaudžu un citu jauniešu uzskati. Tagad ir aktuāla agra iemīlēšanās. Agrāk šī iemīlēšanās un attiecības bija studentu gados, bet tagad jau padsmit gados jaunieši meklē savas otrās pusītes, savu mūža mīlestību, un bieži vien viņi kļūdās, atstājot dziļu rētu savā dzīvē. Problēma ir tanī, ka jaunieši nezina, kas tad īsti ir mīlestība. Avīzes, žurnāli un citi mediji ir piebāzti ar visādām priekšspēlēm, seksu un t.t. Es, vairākkārt, paņemot tīņu žurnālus redzu rakstus ar nosaukumiem „pirmā reize”, arī rubrikās – problēmas, parādās tādi teksti kā „es mīlu daudz vecāku puisi”, „es pārgulēju”, „es ienīstu vecākus”, „ko man darīt?”, „es esmu stāvoklī” un bieži vien tas izskan no jauniešiem vecumā 12 – 16 gadiem. Vai tas ir normāli, domājiet paši. Man rūp arī šis uzskats, jauniešu moto, ka dzīvojam šodienai un nedomājam par rītdienu. Kādreiz arī es tam piekritu, bet tagad laikam skarbās dzīves kripatu guvusi, vairāk tā neuzskatu. Tagad es dzīvoju tā, lai varētu izdzīvot rīt. Protams, nenoliegšu, man patīk izklaidēties, patīk atpūsties, bet vairs ne tā, kā to dara mūsdienu jaunatne. Šis uzskats – daru, ko gribu un kā gribu, rada pretīgumu. Gribētos izdarīt ko tādu, kas parādītu viņu darbus nākotnē. Šī nodzeršanās, smēķēšana un nu jau narkotisko vielu lietošana arī manā rajonā kļūst kā smogs lielpilsētā. Tas spiež uz tevi un lēnām iedzen nāvē. Kādreiz tikai piektdienās, sestdienās jaunieši sapulcējās kompānijās un slepus, slepus kaut ko iemalkoja, jautrību gūstot no tā slēpšanās procesa vien. Tagad, kā lopi nodzērušies, to var darīt pat vecāku priekšā, dažs labs savu miesīgo māti apsauks 5 – stāvīgos vārdos. Tas tiešām man rūp, jo, ja labotu šo lietu, labotos visa nākotnes pasaule, nerunājot arī par tetovējumiem, pīrsingiem, kas ir bijis arī man un daža laba uzskats piedalīties sektās, un pārdabisko spēku piesaukšana.
Liekas, ka šīs trīs lietas man rūpēs vienmēr. Es centīšos, mēģināšu dzīvot un darīt tā, lai maniem bērniem tas nebūtu tas, kas tik daudz rūp. Es ceru, ka, laikam ejot, mūsdienu jaunatne kļūs apdomīgāka. Tomēr liekas, ka šis sapnis arī paliks par sapni, bet tomēr, lai arī es esmu maza muļķīte šajā pasaulē, es mēģināšu cerēt. Kam ticēt vajag vienmēr, par kaut ko rūpēties – arī, būt labākiem – arī. Tāpēc, veidosim šo pasauli tādu, lai tā nebūtu kaitīga mums pašiem! |
