Varbūt daudzi mani raksturotu kā meiteni ar ledus sirdi... Jā, atzīstu – bieži vien esmu atturīga. Varu likties „vēsa” un nepieejama... Bet vai ziniet? Man rūp... Tikai es to neizrādu. Negribu izskatīties viegli ievainojama. Bet tieši tāda es patiesībā esmu...
Es mīlu savu ģimeni. Varbūt neesmu saviem mīļajiem to pārāk bieži teikusi, bet ceru, ka viņi to zina. Man ļoti rūp viņu liktenis. Ik dienas es priecājos par savu radinieku panākumiem un piedāvāju plecu, uz kura var izraudāties, ja uz sirsniņas ir sakrājies pārāk daudz... Sevišķi tuvas attiecības man ir ar vecāko māsu. Lai gan mums ir gandrīz trīs gadu starpība, daudzi saka, ka mēs esot ļoti līdzīgas – kā dvīņu māsiņas. Ziniet, mēs kopā esam tik daudz ko pārvarējušas, ka es varētu teikt pat vairāk – viņa ir mana dvēseles dvīņu māsa.
„Draugi”- vārds, kuru es noteikti rakstu ar lielo burtu. Droši vien daudzi jau neskaitāmas reizes ir dzirdējuši, ka „vecāki mums ir doti, bet draugus mēs, paldies Dievam, izvēlamies paši” .Esmu atradusi ( vai arī viņi atrada mani) savas radniecīgās dvēselītes. Un jūtos laimīga draugu sabiedrībā. Tik tiešām – draugs ir lielākā bagātība! Dažreiz manā sirdī iezogas bažas arī par viņiem, bet kopīgi mēs tās izkliedējam.
Protams, mani uztrauc arī tādas globālākas problēmas, piemēram, bērni, kuri jūtas pamesti un nesaprasti, zemās algas, bezdarbs un daudzas citas, kas aktuālas... Es varu te spriedelēt, bet nē... Nav ko velti dzesēt muti... Jāsāk rīkoties! Esmu dzirdējusi skaistus vārdus: „Ja vēlies mainīt pasauli, sāc ar sevi!”
Ak, jā, protams, mani uztrauc arī mana nākotne. Jūs teiksiet, ka esmu egoiste? Bet vai tad tāds mūsdienās nav ikviens?
Es jūtu... Hmm... NAV man ledus sirds... |
