Es aizveru acis un domās nāk daudzi jo daudzi sapņi, cerības, pārdzīvojumi un notikumi, kas bija un vēl būs. Es sāku rūpēties par sevi un citiem, tiklīdz atveru acis. It kā katra sīka radībiņa man ir jāpaglābj. Liekas dīvaini, bet saule, kas spītīgi slēpjas zem biezās mākoņu segas, liek man skumt, jo tik ļoti pietrūkst saules staru! Tādā laikā es cenšos rūpēties par to, lai visi, kas satiek mani, uzsmaida kaut uz īsu brīdi, sev manot vai nemanot, galvenais, lai prieks atmirdzētu viņu acīs- man rūp, lai cilvēki ir laimīgi un prastu uzsmaidīt pat pelēkajās rudens dienās.
Ejot uz skolu, es neaizmirstu paņemt burciņu ar neapēsto krējumu, kas mājās nevienam vairs nerosina ēstgribu, toties āra klaiņojošiem kaķiem liekas visnotaļ gards, ka ķepas vien aplaiza. Bez saimnieka un mājas dzīvnieku uz ielas ir ļoti daudz, nereti viņiem nav ko ēst, it īpaši gada visaukstākajos mēnešos, tāpēc man rūp, lai katrs no mums kaut maz drusciņ palīdzētu šīm radībām, ko es ar prieku arī daru un pateicībā par to pretī saņemu jauku murrāšanu.
Dodoties pa taku uz autobusa pieturu, negaidīti no dziļām domām mani atmodina sniegpārslas, kas uzkrīt man tieši uz deguna. Cik patīkami vērot sniega deju, kas vijīgi un draiski aicina mūs savā neaizmirstamā dancī, ieskaujot visu apkārt sniegbaltā palagā! Diemžēl, pastiprinoties globālai sasilšanai, šādu brīnumu kā sniegu mums būs liegts baudīt, jo pasaulei ir grūti cīnīties pret daudziem cilvēkiem, kas gan tīši, gan netīši dara pāri mūsu planētai Zemei. Bet man rūp tās neskaitāmās sniegpārslas, lietuslāses, mākoņi, meži un dzīvnieki, kas mīt šajā plašajā pasaulē un kuru mājvieta ir apdraudēta. Tāpēc es daru visu iespējamo, lai nepieļautu ozona slāņa samazināšanos un aicinu uz pasaules glābšanu arī tos, kas vēl par šādu rīcību nav aizdomājušies.
Aizbraucot uz Rīgas centru, kur atrodas mana skola, eju līdz tai,ceļa malā es ieraugu gados vecu sievieti, sakumpušu, dziļām, iegrimušām acīm, ar izstieptām rokām lūdzošu maizes tiesu. Man asaras acīs sakāpj acīs, žēl vecenītes...pieeju klāt un iedodu no kabatas izņemtos santīmus. Šajā brīdī man gribētos pavaicāt, kur ir tad viņas ģimene, kurai šādos briesmīgos apstākļos, kad ir jālūdz palīdzība svešajiem, ir jāpalīdz? Vienalga, vai bagāta vai tikpat nabaga kā pati lūdzēja,ģimene ir vistuvākie cilvēki, kas vien var būt, diemžēl mūsdienās mēs esam zaudējuši radu un tuvinieku siltās attiecības, izpalīdzību un vienkāršību, neko pretim neprasošu mīlestību. Man rūp, lai katram no mums būtu ģimene, kāds tuvs cilvēks, kas palīdz un nomierina grūtos brīžos,pasmejas un palīksmojas līdzi laimīgos brīžus, lai ir kāds, kuram katrs no mums var pastāstīt dvēseles visdziļākos noslēpumus. Man rūp,lai katrā no ģimenē valdītu prieks un saskaņa, kas ir pasaules dzīvības un nākotnes avots.
Nonākot līdz skolas durvīm, atskan jau pazīstamās skaņas - mūzikas skaņas, kas sniedz cerību pat vissarežģītākajās situācijās, nomierina un liek dzīvi ieraudzīt citās krāsās. Man rūp. lai visiem, kas strādā un mācās šajā jomā, netikai mūzikā, bet arī mākslā, filosofijā, literatūrā un citās jomās, kas katru interesē, būtu kāds, kas paveikto darbu un centību novērtētu, pamācītu un atbalstītu. Man rūp, lai katra sapnis īstenojas - pat tad, ja tas kādam var likties niecīgs, galvenais,lai pašam sapņa īstenotājam tas liktos tikpat svarīgs, cik katra nodzīvotā sekunde, katra zvaigzne, kas negaidīti uzmirdzas debesīs un katra sniegpārsla, kas līksmi pārklāj katru zemes kaktiņu! |
