Protams, ikvienam no mums ikdienā ir bezgalīgi daudz rūpju. Manuprāt, tas ir labi, jo cilvēki, kam kaut kas rūp nav nedz ļauni, nedz vienaldzīgi pret apkārtējiem. Rūpju līmenis lielā mērā atkarīgs arī no vecuma. Vecākiem cilvēkiem vairāk rūpju sagādās tas, kas notiek pasaulē, jo viņi ir piedzīvojuši grūtus laikus. Jo jaunāka paaudze, jo vairāk raizes sagādā materiālas, nevis garīgas un dvēselīgas lietas. Diemžēl arī man...
Kas man rūp? Atbilde ilgi nebūs jāgaida! Kā ikvienam pusaudzim man, protams, rūpes sagādā izskats, pretējais dzimums, mācības un attiecības ar draugiem, arī vecākiem. Tas viss mani uztrauc jau ilgu laiku, un domāju, ka šīs raizes atkāpsies tikai vecumdienās. Uz doto momentu es vairāk satraucos par savas māsas izglītību, jo esmu sapratusi, ka laba izglītība paver durvis uz pavisam citu, uz daudz spožāku nākotni. Mani tik tiešam ļoti uztrauc vecmāmiņas veselība, protams, raizējos arī par pārējo tuvinieku likteni.
Raizes sagādā arī tas, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē. Ir jākaunas par savu bezatbildību, cietsirdību un nežēlīgo izturēšanos pret tiem, kas ir citas ādas krāsas, citas tautības vai vienkārši nabadzīgāki. Mani uztrauc tas, ka mazāk nodrošinātos vai vienkārši savādākus ļaudis (invalīdus, melnādainos, citu tautību cilvēkus) sabiedrība cenšas padarīt mazāk ievērojamus un grib viņus iznīcināt. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka visas šīs pasaules nabas saprot, ka nevarēs mūžīgi palikt vislabākie šajā pasaulē, ka arī zemāko sociālo slāņu pārstāvji var sasniegt ko ievērības cienīgu.
Uztrauc arī lielā bezdarba problēma mūsu valstī, jo savā ģimenē ar to esmu diezgan bieži saskārusies.
Varu secināt, ka mums rūp tas, kas skar mūsu ģimeni, draugus un mūs pašus. Šobrīd raizes man sagādā mana iespējamā nākotne. Vislielākās rūpes sagādā izglītība, jo mācīties kļūst arvien dārgāk, savukārt budžeta vietu kļūst arvien mazāk. Bet tāda ir skarbā realitāte, ja dzīvē vēlies ko sasniegt, tad to vari izdarīt vienīgi ar sīvu un neatlaidīgu darbu.
Mani diezgan maz uztrauc tik pasaulīgas lietas kā globālā sasilšana un Ozona slāņa samazināšanās. Kamēr tās neskar mani, viss ir kārtība. Varētu vienīgi dusmoties uz tiem, kuri veicina šo problēmu rašanos.
Man rūp mana ģimene, jo tā man ir vissvarīgākā. Brīžiem satraucos arī par saviem draugiem, jo viņi bieži vien neapzinās kā rīkojas.
Varētu teikt, ka mums par kaut ko būtu jāuztraucas katru dienu, jo rūpes varētu pielīdzināt arī vienam no cilvēcības un, manuprāt, arī veselības „noteikumiem”.
Ak, jā, mani ļoti uztrauc mans izskats, un tam es atvēlu ļoti daudz savu minimālo materiālo līdzekļu. Katra meitene taču diendienā vēlas skaisti un moderni apģērbties, uzlikt skaistu grimu un izcelties citu vidū. Tad kāpēc lai tas nerūpētu arī man?
Es tomēr apbrīnoju bezrūpīgos, kuriem viss aiziet kā pa pieskari. Tas laikam ir dikti jauki, kad uz visu nospļauties... Cilvēkam, lai arī kāds viņš būtu tomēr vajadzētu uztraukties kaut vai par matu sakārtojumu, tomēr pazīstu arī tādus, kas savam izskatam nepiegriež nekādu vērību, nemaz jau nerunājot par ģimeni, draugiem vai kādām citām nozīmīgām lietām. Tas ir diezgan skumji, ja katru dienu ir jānoraugās uz „man viss vienalga” personām.
Tomēr daudzi cilvēki nav tādi, un par to prieks! Tātad, pasaulē vēl pastāv labestība, pieklājība, laime, un pats galvenais – mīlestība!
Rūpes par kādu vai par kaut ko aizņēma un aizņems cilvēka prātu visu laiku, ja vien viņā dzīvo kādas jūtas.
Vēlētos, lai cilvēki aizdomājas par sevi, savu dzīvi un apkārtējo pasauli, lai sakārto savas domas un lai atzīst savas kļūdas, ja viņiem tādas ir. Un tad dzīvot būs vieglāk, jautrāk un mierīgāk! Novēlu, lai jums visiem būtu kāds par ko rūpēties, kāds, kuru mīlēt, sargāt un sodīt, ja ir nepieciešamība! Ja jūs par kādu rūpēsieties, tad Dievs rūpēsies par jums! Augstu laimes līmeni! Lai veicas!
|
