Kas man rūp
(Progress, attīstība vai degradācija)
Pēdējos divos gadsimtos cilvēks ir strauji attīstījies, attīstījies tehnoloģiski - apguvis jaunas tehnoloģijas, ieguvis daudz vairāk brīva laika, izgudrojot mašīnas, kas strādātu viņa vietā, iemācījies dzīvot ātri. Ak, mūsdienas... Iedomājieties mūsdienu cilvēku bez (kā daudziem šķiet) elementāra mobilā telefona, vai vispār bez elektrības? Ko mūsdienu pilsētas cilvēks pratīs?
Progress, virzot cilvēku pa ērtības un komforta taku, liek aizmirst par viņa būtību. Vai varbūt progress ir dabīgs - izgudrot rīkus, kas palīdzes karot pret līdzīgiem sev par zemes gabalu? Tas tikai liecina par mūsu agresivitāti.
Bet kas tad īsti notiks nākotnē? Man būtu interesanti paskatīties uz cilvēku pēc kādiem piecsimt gadiem. Būtu interesanti redzēt, cik pozitīvā atnesis progress un cik negatīvā. Pie kā īsti cilvēku novedīs atkarība no tehnoloģijas? Savulaik kāds izcils zinātnieks izvirzīja teoriju, kurā bija izteikta doma, ka agri vai vēlu uz zemes nepaliks vieta cilvēkiem, jo mēs strauji vairojamies. Iegūstot varu pār tehnoloģiju, cilvēks domā, ka viņš ieguvis varu pār dabu – pār dabu, kas ir neprognozējama, ko nevar kontrolēt.
Manuprāt, ņemot vērā visu iepriekšminēto, pienāks tā diena, kad kārtējais zinātnieku izgudrojums zaudēs kontroli, un cilvēce atkal nonāks viduslaikmeta attīstības līmeni. Protams, nav sevišķi pozitīva doma, bet tā ir realitāte, pasaule, kurā mēs dzīvojam.
Nevienu reizi vien cilvēce varēja noverot, kā tiek izmēģināti jaunie ieroči, un notiek neskaitāmi kari...
Man rūp, ka cilvēks ar tādam iespējam, izmanto tehnoloģijas ne vienmēr labos nolūkos. Es gribētu piedzīvot to bridi, kad tehnoloģiskais progress dos cilvēkam tikai labo, patiešām vajadzīgo.
Es pats esmu pieradis pie daudzām lietam, kas atvieglo manu dzīvi, palīdz gan sadzīvē, gan skolā. Progress ir ļoti daudzpusīga tēma. Katram cilvēkam par šo tēmu ir savs viedoklis. Un tomēr, uz kuru pusi svari nosvērsies, rādīs tikai laiks.
|
