Vecāki - mūsu radītāji un skolotāji, kas ar mums kopā ir no paša dzimšanas brīža. Viņi ir tie, kas pazīst savus bērnus vislabāk, zina, kas tiem ir nepieciešams un kā būtu labāk, taču reizēm vecāku pārliekā gādība izraisa strīdus ar atvasēm.
Būdami mazi, mēs jūtamies drošāk, kad blakus ir mamma vai tētis, liekas, ka viņi ir visa mūsu pasaule, viņi taču visu zina, māk, ir lieli un gudri, aizstāv mūs no pasaules briesmām, māca staigāt, runāt, uzvesties, lutina un samīļo, apģērbj un pabaro, katru vakaru dzied mums priekšā un lasa pasakas, iet pastaigās un māca izzināt dabas skaistumu un lietu būtību, atbild uz muļķīgajiem ,,kāpēc" tik nopietni, ka nenoticēt nav iespējams, raizējas, ja mēs slimojam , sarāj, ja neklausām. Tā paiet mūsu bērnība, līdz mēs sākam iet skolā un daļu vēcāku pienākumu uzņēmās skolotāji. Mūsu vecāki pat nepamana, kā paskrējis laiks, un mēs jau prasām padomus trešās klases matemātikas uzdevumu risināšanā. Ar naivu aizgrābtību vērojot, kā tētis minūtes laikā izpilda uzdevumu galvā un pasaka pareizo atbildi, un mamma, palabo lasīšanā, sēdēdama blakus, vēl joprojām liekas, ka viņi ir visgudrākie un bez abiem nu nekādi. Viņu acīs tu vēl joprojām esi bezpalīdzības putnēns, kas tikai cenšas mācīties vicināt spārnus, bet viņam vēl bail skatīties pāri ligzdas malai.
Tā paiet sākumskolas gadi, līdz mēs kļūstam par padsmitniekiem, kuriem prātā ir kāda vecākas klases meitene vai puisis, kuras/-a dēļ mēs sākam piedomāt pie sava izskata, cenšamies vairs neģērbties bērnišķīgi. Sākam meklēt savu stilu, pašizpausties kādā mūs interesējošā jomā, mums sāk veidoties personīgā gaume un domāšana, vecākiem tiek piešķirta otrā plāna loma- neuzskaitām tos kā paraugus. Vēlamies līdzināties skatuves māksliniekiem slavenībām, TV sejām.
Cenšamies būt personības, tajā pat laikā mums ir svarīgi , ko domā pārējie. Māte un tēvs to ievēro un bieži vien nav ar to mierā, viņiem nepatīk, ka ir zudis to svarīgums bērnu dzīvē, viņu viedoklis nešķiet svarīgs, dažkārt pat netiek uzklausīts, padomi, ko tie dod bērnam, tiek noniecināti, saukti par vecmodīgiem , nekam nederīgiem. Vecāki cenšas uzzināt, kas noticis ar viņu bērniem , viņi raizējās, ka tie var palikt izlaidīgi un kļūt par noziedzniekiem. Vecāki tikai cenšas tos pasargāt. Taču bērniem šāda attieksme no vecāku puses šķiet pārlieku uzbāzīga un nevajadzīga. Viņiem liekas, ka vecāki cenšas tos kontrolēt un ierobežot, tas kļūst neizturami un kaitinoši. Rodas strīdi abu starpā, bērnu dumpošanās pret vecākiem dažkārt izvēršas pat bēgšanā no mājām , vecāku aizstāšanu ar draugiem, kuri labāk tos saprot un kuriem arī ir tādas pašas domstarpības ar saviem vecākiem. Bērni dara visu iespējamo, lai ieriebtu vecākiem, lai parādītu tiem, ka jau paši ir diezgan lieli , lai saprastu ko un kā darīt, ka ir spējīgi pieņemt savus lēmumus un aizstāvēt sevi. Taču ne vienmēr tas tā ir , lai arī kā mēs censtos šajā vecumā ignorēt vecākus, viņu lomai mūsu dzīvēs vēl joprojām ir diezgan liela nozīme, jā, tas mūs reizēm tracina. Mēs ar nepacietību gaidām to brīdi, kad varēsim paši sākt lemt par turpmāko dzīvi. Dažkārt ir grūti uzticēties vecākiem, jo liekas, ka viņi mūs nesapratīs, neatbalstīs. Uzskatu, ja šajā vecumā bērnam zūd saikne ar vecākiem, tad to ir grūti atjaunot nākotnē. Vecākiem arī ir jāseko līdzi laikam, kurā dzīvo viņu bērns, un ja tie spēs pieņemt šo laiku, tad spēs arī saprast savu atvasi, ieteikt viņai kaut ko labāku un pieņemamāku. Arī pašam bērnam tas liksies noderīgi, viņš centīsies ieklausīties vecāku teiktajā un jutīsies saprasts.
Pēc strīda ar vecākiem gan bērns , gan vecāki jūtas slikti, katrs ir izteicis savas domas, un tajā pat reizē palicis nesaprasts. Vecākiem atliek pārdomāt bērna vēlmes un domas un bērnam - vecāku spriedumu, līdz beidzot kāda no abām pusēm saprot, ka ir jāpiekāpjas, savādāk tas novedīs pie strīda atkārtošanās. Lai to nepieļautu , abām pusēm vienmēr ir jācenšas atrast kompromiss.
Kļūstot pieaugošāki ( 16-18 gadi), mēs sākam saprast, ka strīdi starp mums un vecākiem izraisās tāpēc, ka viņi par mums cenšas rūpēties. Lai no tiem izvairītos, mēs sākam viņiem parādīt, ka paši to jau pieprotam, neliekam vecākiem par mums uztraukties, pierādot to ar savu rīcību, būdami jau daudz nosvērtāki un nopietnāki, mēs pieejam lietām ar pieaugušo skatījumu, un vecāki redz, ka viņu padoms jau ir lieks, un novēro mūs no malas.
Man rūp tas, ka daudzās ģimenēs vecāki ir tik tālu noraizējušies par saviem bērniem, ka bērni gluži vienkārši ir noguruši no vecāku padomiem un neuzklausa tos, šie jaunieši ir izvēlējušies paši iepazīt jaunas lietas un sajūtas, nerēķinoties ar sekām. Viņus interese un aizrauj vecāku aizliegumi , varētu pat teikt, ka tā ir sava ziņā tāda kā atriebība un spītēšana vecākiem par viņu pārlieku lielo neuzticēšanos un bērnu mācīšanu, kā būtu pareizi jādzīvo. Uzskatu, ka tā ir vecāku vaina, ka bērai "noiet no ceļa" vecāki paliek apsēsti ar bērnu mācīšanu un pareizu audzināšanu, neļaujot viņiem ne reizi nokļūdīties. Tā rezultātā, bērniem netiek dota iespēja mācīties no savām kļūdām un tās turpmāk neatkārtot. Vecāki gluži vienkārši nepamana, ka viņu bērni pieaug.
|
