Īsi, bet kodolīgi! Kāds jautājums - tāda atbilde? Šajā gadījumā ir citādāk – atbildei ir jābūt kodolīgai un pilnīgai, jo zem ‘’kas man rūp’’ ir paslēpts ļoti daudz! Ir iespēja atbildēt arī īsi, piemēram, man rūp mans kaķis un mana matemātikas atzīme. Bet šeit ir paslēpta patiesa vēlme uzzināt, kas ir uz sirsniņas - kas rūp man! Un iespēju es garām nelaidīšu. Tad nu par to, kas mani patiešām uztrauc un liek dienā vismaz reizi aizdomāties.
Pirmkārt, tā ir mana ģimene. Man ir svarīgi, lai visi no viņiem būtu veseli, gudri (ja runa par tiem, kuri vēl mācās, piemēram, māsu vai brālīti,..), un arī visas pārējās lietas, kas saistītas ar viņu labsajūtu. Bieži aizdomājos, vai es varu un kā varu palīdzēt. Man ir ļoti svarīgi sajust savējo atbalstu. Tas ir ļoti vajadzīgs bērnam, jo tikai tad, kad ģimenē viss ir labi, viņš spēj domāt arī par citām lietām un vērtībām.
Viennozīmīgi man arī rūp Latvijas nākotne. Es vēlētos, ak, cik ļoti, lai mūsu latviešiem būtu iespēja strādāt Latvijā un par padarīto saņemt cilvēcīgu samaksu. Piemēram, skolotāji, ārsti.. Viņi ir tikai cilvēciņi, un, protams, viņi ir ar mieru strādāt citur (ārzemēs), ja ir dota tāda iespēja, jo vairākumam tikai tā ir iespēja izdzīvot. Man sāp sirsniņa, noskatoties, kā valsts nauda tiek izniekota. Kaut vai spilgtākais piemērs – viena ieliņa Ogrē tiek aizlieta ar asfaltu tur, kur bijusi bedre, un tā katru gadu. Ik gadu tā naudiņa varētu aiziet, uzlejot normālu asfaltu. Tad katru gadu tas nebūtu jāatkārto.
Vai arī drausmīgā inflācija, tā patiešām mani biedē. Man ir bail iedomāties, kas notiks, kad būs man ģimene, ja tā turpināsies. Neko atļauties nevarēs! Es vēlos, lai valdība padomātu vairāk ne tikai par sevi, sev tuvākajiem vai naudīgākajiem, pirms ko dara. Es vēlos, lai maniem bērniem tā ekonomikas stundās būtu tikai atstāstāmā viela, vēsture. Lai par to varētu pat mazliet pasmīnēt. Es vēlos dzīvot attīstītā valstī. Tajā ietilpst arī tīra valsts, lai netiktu tik traki izcirsti meži – mūsu skābeklis! Lai ūdenī netiktu nogremdēti visi atkritumi,..
Vēl man dara raizes smēķētāji. Kāpēc nevar ieviest skaistu likumu – „Latvijā – nesmēķē!”? Man tik ļoti tiek bojāta veselība, pat ejot garām smēķētājam, mēs izputēsim, mana mīļā Latvija! Vai vismaz cigaretes varētu tā sadārdzināt un par ienākumiem pielikt pedagogiem un ārstiem algas vai attīstīt mūsu valsti. Kāpēc es neesmu tiesīga iesaistīties valdības sanāksmēs? Nē, es nevēlos būt politiķe, tikai padomu devējiņa, kaut vai ieteikt, aizsūtot vēstules. Bet vai tādiem lieliem kungiem tādas ir lasāmas? Nē, viņi tās nelasītu pat tad, ja no garlaicības vai migtu ciet! Mana Latvija! Vēlos to glābt un attīstīt, kaut es to varētu!
Un vēl man rūp mana izglītība. Šobrīd tā man ir kā trausls diedziņš, kas tiek ik pa brīdim paraustīts tā, ka vai plīst pušu, vai gluži otrādi – paaugstina trepes uz zināšanām. Man šobrīd ir mērķis tikt Kultūras koledžā. Es tiekšos pēc tā un ticu, ka izdosies. Rūp tomēr visas blakus lietas, bet es mācos no savām kļūdām un centīšos neatkārtot tās!
Un viena no svarīgākajām lietām, kas man rūp, lai es nelīdzinātos nevienam. Lai es saglabātu savu „es”, jo tas arī ir ļoti svarīgi, vismaz man! Pilna dzīve ar rūpēm, bet, ja to nebūtu, – pasaule un viss, kas notiek apkārt, būtu pavisam pelēcīgs, neinteresants un nebūtu, kā dēļ censties, cīnīties un tiekties izdarīt vairāk, nekā var!
|
