Mūsdienās arvien vairāk uzmanības tiek veltīts apkārtējās vides piesārņošanas problēmai un vides aizsardzībai. Patiešām, visās savās attīstības stadijās cilvēks bija cieši saistīts ar apkārtējo pasauli. Kopš laika, kad parādījās augsti attīstīta sabiedrība, cilvēka bīstamā iejaukšanās dabā asi pastiprinājās, paplašinājās šīs iejaukšanās apjoms, tas kļuva daudzveidīgāks un tagad draud kļūt globāli bīstams cilvēcei. Tieši tāpēc mani ļoti uztrauc šī problēma, kuru diemžēl nav tik viegli atrisināt, bet kas noteikti ietekmē visu cilvēci un ietekmēs arī turpmāk.
Protams, apkārtējās vides problēma ir ļoti atkarīga no valsts politikas un no valsts pieņemtajiem lēmumiem, jo dažās valstīs tā ir vairāk aktualizēta, bet citās tai netiek veltīts pietiekami daudz uzmanības. Salīdzinot Latviju ar citām valstīm ir jāatzīst, ka tomēr apkārtējās vides aizsardzības problēma nav īpaši propagandēta mūsu valstī. Kaut gan Latvijā nepastāv daudz rūpnīcu šī problēma tieši skar visus Latvijas iedzīvotājus.
Runājot par valsts atbildību vides piesārņošanas problēmas risināšanā, ir atzīmē, ka arī valsts iedzīvotāji lielā mērā ir atbildīgi par to. Ejot pa ielu, nevar nepamanīt cik daudz visapkārt ir atkritumu, un tā nav sētnieku, bet neapzinīgu cilvēku vaina, kuri met šos atkritumus tieši uz ielas, necenšoties nonākt līdz atkritumu tvertnei. Latvijā katru gadu tiek sarīkotas dienas, kad vāc visus šos atkritumus. Šajos pasākumos piedalās visi brīvprātīgie. Vai tādu cilvēku ir daudz? Jāatzīst, ka nē. Galvenokārt tie ir apkārtējās vides aktīvisti, skolēni no lauku skolām un cilvēki, kas saprot, ka tieši mums, bet ne citiem, pretējā gadījumā būs jādzīvo šajā piesārņotā pilsētā un ka mēs visi esam atbildīgi par to, kas ir mums visapkārt.
Kā arī daudz tiek mēslots ne tikai pilsētā, bet arī mežos. Ja pirmajā gadījumā no tā cieš galvenokārt cilvēki, tad otrajā tā ir daba – daba, kas mums visiem ļauj dzīvot un kas cilvēka darbības dēļ bieži vien cieš. Vai daudzi zina, ka mežā viena izmesta laikraksta pilnīgai trūdēšanai ir vajadzīgs vesels gads, izmesta dzelzs burkas trūdēšanai – 10 gadi, bet stikla izstrādājuma – līdz pat 100 gadiem? Varbūt cilvēki sāktu domāt par savām rīcībām un novērtētu to nopietnību, ja vien painteresētos kādas tām būs sekas.
Ja aizdomātos, ka tāds liels postījums tiek nodarīts apkārtējai videi tikai mēslojot visapkārt, tad kā var novērtēt rūpniecisko piesārņojumu ar dažādām bīstamām ķīmiskām vielām un citu bīstamu cilvēka darbību, kas izraisa dažādus stihiskus postus, tādus kā ugunsgrēki mežos utt.? Tā piemēram, Latvijā 1998.gadā bija zināmas aptuveni 10000000 atšķirīgas ķīmiskas vielas, no kurām lielākā daļa dabā nepastāv. Ķīmisko savienojumu kopējais daudzums sasniedz ap 120000 vielu, turklāt 11000 no tām tiek saražotas milzīgos daudzumos, kas pārsniedz 500 kg/gadā. Pie tam, rūpnieciski ražoto vielu skaits katru gadu palielinās par 1000 – 3000 vielu gadā(1).
Ir grūti pateikt, no kā izriet visas šās problēmas. Manuprāt, apkārtējās vides piesārņojuma problēmā ir vainīga ne tikai plaša industrializācija, bet arī cilvēku atbildības pašapziņas trūkums. Un šīs pašapziņas pamati tiek ieaudzināti pašā bērnībā, kad vecāki izskaidro bērnam viņa rīcību nopietnību. Tātad ja viss ir atkarīgs no cilvēka audzināšanas, tad mūsu spēkos ir kaut kā mainīt pastāvīgo situāciju. Vajadzīga tikai mūsu pašu laba griba un nekas vairāk.
(1)Kļaviņš M., Roska A. „Toksiskās vielas vidē” - Rīga: LU, 1998. – 9. lpp. |
