Katrs cilvēks dzīvo ar savām, paša noliktām mērauklām.Ikviens no mums ir unikāls, tāpēc arī tas, ko katrs uzskata par svarīgu, ir visai atšķirīgs. Kas vienam nozīmīgs, tas citam var būt mazvērtīgs.Dzīves laikā daudzas vērtības mainās, dažas saglabājas. Bērnībā, piemēram, bija nozīmīgi spēlēties, draudzēties ar kaimiņu bērniem, plūkt puķītes un izrotāt smilšu kastē veidotu dārzu, pētīt un izzināt pasauli, Lieldienās aizrautīgi meklēt zaķa olas un Ziemassvētkos sagaidīt brīnumus. Bērnudārzā pati sev likos nozīmīga ar to, ka lasīju citiem bērniem priekšā pasaciņas. Man vienmēr paticis izmēģināt spēkus visdažādākajās nodarbēs. Allaž ir bijis kāds mērķis sevis pilnveidošanai un attīstībai. Tas ir manā dabā. Piekrītu Ališera Navoji teiktajam :”Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.” Man ir svarīgi piepildīt savu dzīvi ar sev patīkamām lietām. Nespēju sevi iedomāties bez labas mūzikas. „Tā ir skaidra kā bērns un gudra kā sirmgalvja acis,” teicis kāds gudrais. Pēc Ļeva Tolstoja vārdiem tai esot augstāka atklāsme, nekā gudrībai un filozofijai. Pati to apjaušu, spēlējot kokli, klavieres un ģitāru. Ne mazāk saistoša man ir dejošana. Esmu to darījusi jau no agras bērnības un turpinu vēl joprojām. Dejā saplūst viss kopā – mūzika un kustībā izpaustās emocijas. Man ļoti patīk piedalīties koncertos, kad ar savu uzstāšanos varu iepriecināt citus. Atzīšos, ka tās man liekas daudz vērtīgākas nodarbes nekā risināt matemātikas uzdevumus. Jēgu saskatu tajās lietās, kam vēlāk varētu atrast pielietojumu dzīvē. Mācoties vidusskolā, saprotu, cik svarīgi atlasīt nozīmīgāko informāciju. Tikpat svarīgi, manuprāt, ir nospraust dzīvē pareizos mērķus, izvēlēties piemērotu profesiju un attīstīt sevī spējas, kas palīdzētu to visu piepildīt.
Es gribu dzīvot harmonijā un justies labi starp cilvēkiem , kas ir man apkārt. Lai tā būtu, dažkārt ļoti jāpacenšas, jo attiecības starp cilvēkiem veido dažādi notikumi, sagadīšanās, arī pārpratumi, tūkstošiem sīkumu, kas galu galā nemaz nav tik mazsvarīgi. Katrs no mums grib justies laimīgs. Dzejnieks Imants Ziedonis vienā no savām epifānijām laimes jēdzienam ir veltījis vienkāršu skaidrojumu: „ Laime ir visu lietu kārtība.” Taču vai ir iespējams visas lietas ap sevi savest pilnīgā kārtībā? Uz to mēs varam tikai tiekties. Tas nozīmē, ka laime nekad nevar būt pilnīga.
Ir tik daudz lietu, kas mani var iepriecināt ikdienā. Tas var būt kāds labs vārds no cita cilvēka, gaišs skatiens, uzmundrinājums, pozitīva attieksme. Šogad esmu atradusi vēl vienu jaunu nodarbi, kas man ļoti palīdz un patīk. Tas ir teātra sports, jo, iejūtoties kādā citā tēlā, labāk iepazīstu sevi un arī citus. Man ir svarīgi atrast domubiedrus un sadarboties. Kā zināms, cilvēks, kas ir apmierināts ar sevi, var viegli kontaktēties ar citiem un darīt tos laimīgus. Tomēr ir brīži, kad esmu iztukšota, pārpūlējusies un garīgi pagurusi. Kad no tevis prasa vairāk, nekā spēj, iestājas pilnīga vienaldzība pret visu. Tad ir būtiski atpūsties, ne par ko nedomāt un izgulēties.
Man ir palaimējies, ka esmu piedzimusi labā ģimenē, ka man ir daudz jauku radu un draugu, kas ir mans stiprais balsts, uz ko vienmēr varu paļauties, Tā ir mana lielākā bagātība, un es to protu novērtēt. Svarīga man, protams, ir mīlestība visā savā daudzveidībā, un būtiski ir to ne tikai saņemt, bet arī prast dot citiem.
|
