Stāvu uz platformas un gaidu, kad atnāks vilciens. Gribu taču zināt, par ko visi tā runā. Vilciens piebrauc. Kā redzu, tas sastāv no vairākiem vagoniem, kur viens ir garāks par otru. Uz katra vagona rakstīts nosaukums-: „Dzīves vilciens. Latvija”. Paraustu plecus un kāpju pēdējā vagonā. Tā gaiss šķiet rūpju un dzīves smaguma brīvs. Brīdi tur pasēžu, apnīk, eju tālāk uz nākošo vagonu. Man ejot uz priekšu, vilciens uzņem ātrumu. Aiz loga garām paslīd neskaidras un miglainas ainavas. Mēģinu skatīties rūpīgāk, taču neko tāpat nevaru saprast. Labi, neko, eju tālāk.
Nākošajā vagonā varu samanīt kaut ko pazīstamāku- šeit sākas pirmās dzīves grūtības. Tā vien liekas, ka gaisa kondicionētājs nedarbojas un logi nav attaisāmi, jo jūtu nedaudz piesmakušu gaisu. Palūkojos apkārt un pamanu daudz pazīstamu cilvēku. Citi jau dodas tālāk. Viņiem, tāpat kā man, gaiss liekas pārāk piesmacis. Citi nepārliecināti un negribīgi ceļas kājās, jo neviens no viņiem taču negrib pamest jau iesildīto vietiņu. Ir pāris, kas strauji pielec kājās un tomēr apsēžas atpakaļ. Varbūt viņi grib uz tualeti? Kas to lai zina... Pamanu pāris cilvēkus, kas patiešām šeit neiederas, tomēr izskatās, ka viņiem patīk šejienes atmosfēra- nepiespiesta, citviet jaunieši jautri pļāpā, jokojas un smejas. Pie sevis klusībā vēlos, kaut nākošajos vagonos būtu tāpat kā šeit.
Nē. Tas man jau līdz kaklam. Eju tālāk. Telpā starp vagoniem saspiedušies stāv vairāki cilvēki. Nu neko, paspraucos viņiem garām, lai tiktu tālāk. Daži mani rupji apsauc par grūstīšanos, liela daļa paskatās ar savādu skatienu, bet atlikušie ignorē. Lai jau! Man tāpat vienalga, ko viņi domā.. Neesmu šeit iekāpis, lai klausītos, kā man pilnīgi nezināmi cilvēki mani nomētā savām replikām. Ienīstu cilvēkus, kas bezjēgā meklē, kur piesieties.
Atbīdu durvis uz nākamo vagonu. Uzreiz mani apņem pretīga smaka. Kas nu būs?! Vai šis vagons vispār hermētiski noslēgts, vai kā? Negribu tai sekot! Taču viņai ir neredzamas rokas, kas mani gan grūž, gan velk iekšā. Nu labi, labi, kādu brītiņu palikšu.
Bet ko es tur redzu? Vagons stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, kuri sadalījušies vairākās grupās: turpat pie durvīm sasēdušies tie, kas pasteidzās šurp no iepriekšējā vagona. Viņi osta šejienes gaisu un grib iet atpakaļ. Es arī. Taču, kā izrādās, durvis var attaisīt tikai no otras puses. To pašu saprata arī viņi. Paliekam, skatāmies, mācāmies... Ieraugu vagona vidū cilvēku baru, kas saspiedušies uz pavisam šauriem soliņiem. Pēc tā, kā citi tos nomētā ar akmeņiem, spriežu- sabiedrības minoritātes, metēji- lielākā daļa pārējie vagonā esošie: kristieši, baltie cilvēki, heteroseksuāli. Smejos: „ko nomētājat viņus? Vispirms paskatieties paši spogulī, cik nu svēti esat!” Nomainu toni uz nedaudz izaicinošāku: „Kas ir, nav ko man atbildēt? Ak, kas tur ierunājās no tām lētajām vietām? Skaties tikai, ka pats tāds nekļūsti. Aprāvies? Tu noteikti pat blondīni pie šī vilciena vadības uzskatītu par draudu savai dzīvībai! Ar ko viņi no jums atšķiras? Ar izskatu? Ar partneriem? Ar savu reliģiju, domāšanas veidu? Vai zināt, ejiet jūs visi...”. Pie sevis nodomāju, diez kā viņi justos vieni paši citā vilcienā, kur viņus tā nomētātu ar akmeņiem. Var redzēt, ka vārds „iecietība” viņiem ir svešs.
Dusmīgs paeju tālāk, ieraugu lielos vīrus un sievas, kas smīkņā par pārējiem. Citi ceļos nometušies, lūdz pēc saprātīgiem dzīves apstākļiem šajā vilcienā, bet viņiem, kā saka,- mutē medus, sirdī ledus. Nospļaujos pie viņu kājām. Viņi skatās uz mani atplestām mutēm un acīm, lūdzēji vismaz uz brīdi atkal pasmaidīja. Lai jau viņiem tiek. Daudzi grib, lai viņi beidzot nāktu pie prāta un padomātu par citiem vilciena pasažieriem, bet to varēs sagaidīt tad, kad saradīsies drosmīgie, lai izmestu viņus no tām vietām ārā. Jāiet tālāk. Vagona gals tuvojas. Beidzot! Pa ceļam uz turieni vēl pamāju Cūkmenam un kopā abi ceram, ka viņa kuplais cūku bariņš vairs nepieaugs. Tā jau inflācija līdz vagona griestiem uzkāpusi. Mēģinu pagrūst kāpnes, bet tās diemžēl ir pārāk smagas, lai izkustinātu.
Ieeju nākošajā starptelpā, kur jau sanākuši daudzi, kas jau saguruši no iepriekšējā vagona. Pēc mirkļa ievēroju, ka šeit vieglāk elpot. Atkal šķebīgi palika, kad iedomājos, ka biju jau pieradis pie tās smakas, kas palika aiz durvīm. Ieskatos pa mazo lodziņu durvīs nākošajā vagonā.
Laika zoba sagrauztas personības, visi- gan varenie, gan bezspēcīgie- tur izskatās vienādi. Domāju- iet, neiet? Šķiet, ka negribu, jo tepat ir gana labi.
Vilciens traucas ātrāk un ātrāk. Jau vismaz piecdesmit minūtes šeit esmu. Pilnīgi pietiek. Jākāpj vien ārā, bet vai vilciens piestās, lai es varētu izkāpt? Neizskatās. Neatceros ne brīdi, kad tas būtu apstājies, kamēr staigāju pa vagoniem. Būs vien jālec ārā, jo prāts pavisam nevelk iet līdz pirmajam vagonam, kaut biju tikai dažos pēdējos vagonos. Izsitu sienā caurumu, atsperos, vēl tikai īss „Uz redzēšanos!” un es kļūstu par neskaidrās, miglainās āra ainavas sastāvdaļu. Vairs nekādu rūpju, vairs nekādu problēmu...
|