|
Šorīt pamodos no saules stariem un jūras šalkoņas. Izgāju pagalmā, piespiedu galvu pie liepas un klausījos bišu sanēšanā. Paraudzījos augšup, un redzēju gadsimtus kārtojamies Engures augstākās liepas sarepējušajos zaros. Salda kā medus ir šī koka tēja, kuru vācam pītos grozos. Šis ir viens no patīkamajiem darbiņiem, jo zinu, ka vēlāk, kad aiz loga jau gaudos sniegputenis, es ieritināšos pie kamīna un no māla krūzes dzeršu karstu liepziedu tēju. „Visi darbi veicas, ja tos dara ar prieku”, saka mana mamma. Man patīk rakt. Tas neliek ne par ko domāt. Es iepriekš nezināju, ka man patīk rakt, jo parasti darīju tādus darbus kā - taisīju ēst, slaucīju istabas, mazgāju traukus utt., bet šodien es raku. Raku garu tranšeju gar terasi, jo mamma grib tur balto zemi un pēc tam grib tur akmentiņus pa virsu bērt, un stūrī vēl smilgu puduru iestādīt - kas tad man, tikai iedurt lāpstu zemē, iedurt to dziļāk uzkāpjot ar kāju, un tad ar visu zāli, akmeņiem, sliekām, stikla lauskām iebērt ķerrā. Pēc tam paņemt ķerru un kāpjot tieši virsū sapuvušajiem āboliem ar puķainajiem gumijniekiem aizstumt uz dārza otru galu. Nosvīdusi no darba es pietupjos izraktās bedres malā un ar pirkstiem iebraucu melnajā zemē. Zeme smaržo. Latvijas zeme smaržo pēc rudens, un ir patīkami vēsa. Laiks skrien nemanāmi. „Varbūt vēlies aukstu pienu?”, mamma jautā, turot rokās zilu, trauslas keramikas krūzi ar osu. Es gribu tikai aukstu ūden. Labāk dušu. Labāk mēnesgaismā skriet pa pliko uz jūru pēc pirts peldēties. Vecajā, no laukakmeņiem mūrētajā kūtiņā mēs taisīsim pirti. Laukos pie omes mums jau ir pirts. Pirts, kas smaržo pēc garaiņiem. Mēs ejam uz mežu un sienam smaržīgās slotiņas, kuras vēlāk sažāvējam, lai pirtī varētu pērties. Jāsasmērējas arī ar medu, lai āda būtu maigāka un garšīgāka. Ilgi pirtī es izturēt nevaru, sākt reibt galva, bet septiņas sviedru piles nopilam no deguna es sagaidu gan. Dažreiz, kad es ilgāku laiku dzīvoju Engurē, pie manis ciemos atbrauc Ieviņa. Mēs tad abas paņemam vecos riteņus, mugursomiņas un dodamies braucienā gar jūru. Jūras malā ir osta ar molu. Molā vienmēr ir pilns ar kaijām. Molā piestāj arī zvejas kuģi, lai izgāztu sazvejoto zivju kravas. Zvejas kuģi ir zaļi un ar nolupušu krāsu, arī ostas māja ir ar nolupušu krāsu, tikai tā ir balta. Jūra ar mums runājas grabinot krasta akmeņus, un mēs tai atbildam sēžot krastā, un klusēdamas veroties horizontā. Dažreiz mēs sēžam uz ostas mājas apmales pārkarinādamas kājas virs jūras un ēdam saulespuķu sēklas. Dažreiz mēs skaļi viena otrai priekšā lasām Ziedoņa dzeju. Zivis es protu atšķirt, zinu kā smaržo salaka un kāda izskatās tūbīte. Zinu, ka ar pirkstu galiem pabraucot pa zivs vēderu var atšķirt akmens pleksti no parastās plekstes. Arī zivju tīrīšana ir viens no darbiņiem, kas man patīk. Atpakaļceļā braucot, mēs iebraucam pie zivju vīra Artūra, kurš mums iedod maisiņu ar šodien sazvejotām zivīm. Mamma vēlāk tās apviļās miltos un olā, izceps un uzliks uz šķīvja kopā ar salātiem un dillēm no dobes. Es verandā, ar baltajām Ulmaņa laika mēbelītēm, uzklāšu galdu. Mēs visi apsēdīsimies ap to un ēdīsim, jautri čalodami un piekusuši no darba. Vecāki apspriedīs vēl paveicamos darbus, mēs ar brāli runāsim par interesantākām lietām. Vakarā es uzkāpšu mājas otrajā stāvā, un došos uz savu istabu. Patiesībā viss otrais stāvs ir mans, kopā ar visām pelēm, jocīgajiem bēniņiem, putekļainajām grāmatām un stellēm, kas gaida, lai kāds tās atkal saliktu. No manas istabas var redzēt jūru, pirmajā stāvā to traucē izdarīt biezais jasmīnu žogs. Pie milzīgajiem logiem ir gaiši zili aizkari, caur kuriem tieši acīs spīd lecošā rīta saule. Kamēr vēl ir nakts, es caur logu izkāpju uz balkona, guļu un raugos zvaigznēs. Uzreiz atpazīstu greizos ratus. Man ir arī savas zvaigznes – trīs vienā rindā, taču tās ne vienmēr var redzēt. Aizmiegot klausos Imanta Kalniņa dziesmu „Dūdieviņš”, bet sapnī redzu savu topošo vīru. |
