Simtiem tūkstošu gadu atdala mūs no neandertāliešiem. Simtiem tūkstošiem gadu mēs sevi pārliecinām, ka esam saprātīgi- HOMO SAPIENS – visi kā viens. Bet palūkosimies atpakaļ, - ar ko esam nodarbojušies visu šo laiku? Kā esam asinājuši savu prātu?
Pēc vēsturiskām ziņām, astoņdesmit piecus procentus no vēsturei zināmā laika cilvēki bijuši aizņemti ar tīri cilvēcisku lietu kārtošanu – karošanu. Pāri palikušais laika sīkumiņš, pirmām kārtām, atvēlēts nopostītā atjaunošanai, jo citādāk nebūtu jēgas sākt jaunu karu, kā arī – lai palūkotos apkārt, vai kaimiņam nav kas slikti piesiets. Vēl arī kripatiņu laika esam veltījuši savas personības spodrināšanai citu acīs un tiekšanās pēc zvaigznēm. Īsi sakot, bezjēdzīga dārgā laika tērēšana.
Saprotams, tiem, kas nekaroja, bija atliku likām laika pārdomām. Tā arī dzima ģeniālās domas, kas vēl joprojām valda pār pasauli. Proti, ka karš ir māksla un Jūlijs Cēzars, Napeleons, Ādolfs Hitlers un citi šī brīža un nākotnes tirāni ir šīs mākslinieciskās izpausmes manifesta radītāji.
Tā kā katram kārtīgākam kašķim vajadzēja un vajadzēs atrast iemeslu, arī šeit darbojas sava ideoloģija – Cēzara, cara vai paša Dieva vārdā nogalināt, atņemt mantu, zemi un pašcieņu ir tikpat pašsaprotami un attaisnojami kā aizgaiņāt mušas no asinīm dvakojoša kamzoļa.
Protams, mūsdienās visi karo “cilvēcīgāk”. Par iemeslu kādam jaunam bruņotam konfliktam kalpo tādi jēdzieni kā “starptautiskā drošība”, “cīņa ar terorismu” un “tautas nostādīšana uz kājām”. Lai cik cildeni nebūtu šie mērķi, dažas lietas nemainās – cilvēki visur mēģina ieviest tikai sev saprotamu kārtību, lietu dalījumu un armijas pakāpi.
Lai arī kodolieroču pasaulē ir pietiekami, lai uzspridzinātu ne tikai visu zemeslodi, bet arī Mēnesi un Marsu piedevām, tieši cīņa ar aklu klintsbluķi no kosmosa dzīlēm var izrādīties pēdējā kauja cilvēces vēsturē. Ja labi uzlūkojam Mēness virsmu, redzam, ka tas ir caur caurēm klāts ar krītošu komētu izspridzinātiem krāteriem. Diemžēl arī mūsu planētu gaida tāds pats liktenis, un sliktākais, ka šos caurumus drīzāk izraus nomaldījusies kodolraķete, nevis asteroīds. Teiciens “kļūda navigācijā” var iegūt jaunu nozīmi – apokalipses sākumu.
Par saprātīga cilvēka gaitām uz Zemes varētu stāstīt sešu tūkstošu gadu ilgā laika posmā, taču mēs esam un paliekam tikai viesi. Ciemiņi, kas vēlas kļūt par saimniekiem. Lai gan esam iemācījušies, ka laiks pats par sevi ir mūžīgs un Visums ir bezgalīgs, mūsu laiks ir īss, mūsu saprašana maza un vietas vienmēr par maz. Mūsu laiks paies, bet Visumam būs bezgalīgi daudz laika aizmirst par nelāgo dabas joku, kas iznīcināja pats sevi.
|
