Kas man rūp?
- Par ko tu sapņo? Par laimi?
- Laikam.
- Varbūt par mīlestību?
- Nezinu gan.
- Tad laikam par slavu?
- Kāda slava? Par ko tu runā?
- Cieņa, pasaulslavenība, atzinība...
- Muļķības.
- Ko tad tu gribi?
- Tu nesapratīsi.
- Es centīšos!
- Dzīvi.
- Kā tas ir? Pastāsti.
Viņš uzsmaidīja.
- Celties ar pirmajiem saules stariem, lai tie atspoguļojas manās acīs, dzirdēt, kā dzied putni, lai pirmais aizskrietu pa zaļo zāli, kura tikai nesen izlīda no aukstās zemes. Spēlēt bumbu, skraidīt pa peļķēm, glaudīt bezpajumtnieka suni, ēst kūstošo saldējumu. Man neko nevajag. Uzdāvini man dzīvi! Lūdzu!
- Dzīvi?
- Jā, dzīvi.
- Bet es varu iedot tev visu pasauli. Naudu, varu, slavu! Kam tev dzīve? Atsakies!
- Nē.
- Tu nekad nenožēlosi savu izvēli?
- Es ceru.
- Nu tad es eju prom...
Pēc stundas. Pilsētas slimnīcā piedzima mazs puisītis. Viņš dzīvos.
Es uzskatu, ka bērnam ir jābūt gaidītam. Kad divas pusītes mīl viena otru un abi vecāki apzinīgi gaida bērna nākšanu pasaulē, tad ir labi.
Ir pierādīts, ka jau otrajā nedēļā, kad bērniņš ir vēl embrijs, vņam jau ir ieprogrammēts, kā izskatīsies un kāds būs raksturs. Kad embrijs jau ir pieaudzis un vinam ir mēnesis, viņš jau dzird, par ko jūs runājat. Viņš jūt, kad jūs pārdzīvojat, viņš jau pat var raudāt kopā ar jums.
36 nedēļas bērns un māte ir viens vesels, un tieši tajā laikā abiem diviem ir vajadzīga mīlestība.
Latvijā par abortiem izšķiras jau meitenes, kurām ir tikai 14-15 gadi. Es uzskatu, tas ir briesmīgi. Viņas pašas ir bērni, par ko viņas domā?
Katru gadu uz Zemes pielielinās cilvēku skaits. Cilvēki grib mazuļus, kuri pēc tam izaugs un ar kuriem vecāki leposies vecumā. Katra dzīvība ir individuāla, jo mūsu lielajā pasaulē nav pat 2 vienādu cilvēku. Katrs ir sevišķs.
Ne katrs, protams, saprot, ko nozīmē dzīvība... Vienam galvenais ir bērni, citam izklaides, vēl citam nauda. Katram no dzīves ir vajadzīgs kaut kas savs.
Diemžēl, statistika ir bēdīga. Katras 40 sekundes pasaulē notiek pašnāvība. Cilvēki nesaprot, ko viņi zaudē...
Katrs no mums var uzdāvināt dzīvi citam, tikai ir vajadzīga griba...
Tu domā, ka divnieks jau ir bēda? Tu raudi, ja tev nenopirka jaunus zābakus? Tu nerunā ar cilvēkiem, ja tie saka tev taisnību? Tad tu neko nesaproti. Var zaudēt visu – darbu, naudu, slavu, - bet tev paliks dzīvība, kurā ir viss.
Dzīvē nav tās dienas, kuru tu nodzīvo, bet tās , kuras ir palikušas atmiņā .. Dažreiz, kad tev ir visas kārtis rokās, dzīve nolemj spēlēt ar tevi domino. Tā pārbauda tevi un veido no cilvēka cilvēku.
Manā uztverē, dzīve ir kā zebra. Ir periodi, kad tev viss ir labi, un tās ir baltās zebras svītras, bet, kad nav tā, kā tu gribi, tad tās ir melnās strīpas.
Tā iet strīpas viena pēc otras – melna, balta, melna, balta...
Man rūp dzīve visā tās daudzveidībā, jo es to mīlu daudzkrāsainu... |
