Es Latvijā
Sauciens
Tumša telpa- liekas, ka tur neviena un nekā nav, bet nē!- Tur skan balsis, kurām sekojot, pavīd mazs gaismas stariņš un parādās tēli, kuri šķiet pazīstami.
1. Eņģelis (augstprātīgi): Es saucu tevi!
Latvija: Vai esi pārliecināts, ka nevienu citu? Vai sauci mani ar visu savu dvēseli, kurā mīt pasaules noslēpumi?
2. Eņģelis: Es saucu tevi!
Latvija: Vai sauc mani ar visu savu mīlestību? Lai aizsniegtos līdz maniem sāniem?
3. Eņģelis (bargi): Es nevēlos nevienu citu!
2. Eņģelis: Es neizjūtu nevienu citu!
1. Eņģelis (pārliecinoši): Es vēlos dzīvot tev līdz’!
Latvija (sarkastiski un mazliet flirtējoši): Vai esi pārliecināts, ka vēlies- ka vēlies dzīvot man līdzi? Vai apsolies, ka būsi pie maniem sāniem, kad asaru jūras līs? Vai esi pārliecināts, ka vēlies tikai mani?- Tad pagātnē atrodi mani!
3. Eņģelis: Es saucu tevi!
Latvija: Vai ar savām asarām?
2. Eņģelis: Es saucu tevi!
Latvija: Vai ar savu prieku?
3. Eņģelis (uzmācīgi): Par jebkuru nieku!
1. Eņģelis: Es saucu tevi!
Latvija: Ar savām dusmām?- Vai tā tu, mani sauksi?
2.Eņģelis (apstiprinoši): Es, saukšu, kaut ar dusmām, kuras ir par nenozīmīgām lietām! Es vēlos, kaut mazliet, dzīvot Tev līdz’!
Latvija (izaicinoši): Vai spētu, tu, manai tautai turēt līdz’? Savus spārnus pār viņiem kā vairogu plest? Viņu dzīvības kā savu sargāt un godāt?
3. Eņģelis (pārskaities par šo apvainojumu uzbļauj Latvijai): Vai mūsu spārnus? Nemūžam neupurētu! (maigā balsī) Bet ar tevi, es vēlētos projām doties!
Latvija (izbrīnā): Uz kurieni? Vai tālu no šejienes?
1.Eņģelis: Kaut tālu no šejienes tas ir, es tomēr tevi, vestu uz debesu valstību. Tur tu pār citiem lūkotu! Un savu tautu novērotu!
Latvija (šausmās): Vai prāts ir tevi atstājis? Nemūžam, nemūžam es, savu tautu nepamestu, lai kādus lāstus kāds man mestu!
2.Eņģelis (uzmācīgi): Es atdotu pilnīgi visu, tik tamdēļ, lai ņemtu tevi līdz’!
Latvja (šaubīgi): Ir vilinājums kārdinošs, bet, nekad! Es nedošos prom! (lepni) Ciet, klusu!- Šeit kāds no manas tautas ir!
Latvietis (noguris un skumjš tomēr cerību pilns lūdzas): Es nāku pie tevis ar lūgumu, šo mūžos sirdī glabāto noslēpumu! Jel nedodies prom un neļaujies kārdinājumam .
3.Eņģelis (nicinoši): Muļķa cilvēk, kur jaucies tu?! Neatminos, ka tevi būtu saucis!
Latvietis (neatlaidīgi un patiesi): Tu esi tā par kuru domāju, kuru ik mīļu brīdi atminu, kaut svešumā sūtīts tiku. Es, ar lepnumu, tavu vardu uz lūpām nesu!
1.Eņģelis (sarkastiski un ar žēlumu): Bet cilvēk bērns, vai neredzi?- Pie mums viņai labāk būtu! Tur kari nav un naids nepastāv, tik prieks un mīlestība virmo visapkārt.
Latvija (nomākti): Bet, kas tad tā par mīlestību, ja naida nav un karus nepazītu?
1.Eņģelis (pārliecināts un mazliet aizkaitināts par šo ieilgušo diskusiju): Tā būtu visšķīstākā mīlestība.
2.Eņģelis (piebalsodams): Tik tīra.
3.Eņģelis: un neaprakstāma!
Šai mirklī latvietis iesmejas un ar labsirdīgu, bet reizē ar žēlīgu smaidu ielūkojas eņģeļu sejās
Latvietis (labsirdīgi): Bet mani mīļie, tā vairs nav mīlestība, tas ir tikai spalvu aptīts apmāns.
Latvija: Viņam taisnība!- Jūs solāt vissaldākos mirkļus un laimīgākos cilvēkus, varu un naudu kā laimi tā baudu. Tas tik tiešām šķiet vilinoši, bet īstu mīlestību, sniedz man mana tauta! (ar vislielāko lepnumu un pateicību) Tā pārdzīvojusi visus karus, pat nāvei stājušies pretī, (skumji) tie deva man daudz sāpju un daudz asaru, ( ar prieku) bet reizē arī prieku un lepnumu! (lepni) Lai cik grūti arī būtu, viņi mani nepamestu, tādēļ zinu, ka viņi patiesi mīl!
1.Eņģelis (nikni): Tu esi jukusi, ja no tā visa, ko mēs tev piedāvājam atsakies!
2.Eņģelis (pārmetoši): Pienāks reiz laiki, kad mūs tu atminēsies!
Latvietis (pārtraukdams): Var jau būt, ka viņa to darīs, bet tanī pašā mirklī viņa atcerēsies, ko svarīgāku- viņai esam mēs, kas par viņu cīnīsies!
3.Eņģelis (izsmejoši): Jā, labi pieņemsim tavu neatkāpīgo stūrgalvību!- Bet vai viņa jums kādreiz atsaucas, kad jūs saucat viņu?
Latvietis (lepni un pārliecināti): Jā! Un viņa neuzdod liekus jautājumus kā jums!
3.Eņģelis (izsmejoši): Kā tad!- Tu tik niecīgs esi cilvēk bērn’! Pat eņģeļiem viņa jautājumus uzdod!
Latvietis (mazliet aizvainots): Tad skatieties, ja neticat!
Latvietis: Es saucu tevi!
Klusums iezogas eņģeļos spalgi smiekli parādā.-te pēkšņi tie apraujas
Latvija (ar mīlestību un labestību): ES zinu, ka sauci mani un tev, es, atsaucos!- Paldies, ka labu man dari tev, mūžam es pateicos! Tu cīnies un sargā , un mīli savējos. Manu vārdu un lūpām nes, tu, esi tas, kam pateicos, tu, esi tas, kas esmu es!
Latvietis (paskaidrojoši): Nu redzat, mani mīļie viņai nav nekur jādodas un jālūdzas. Es esmu tur kur mana sirds to jūt bez mani Latvija nepastāvētu, jo es emu Latvija un Latvija ir es! |
