Ir pazīstams diezgan skarbs teiciens: „Dzīvo ātri, mirsti jauns, atstāj skaistu līķi.” Dzīves rotaļlaukums tiek apklāts ar skaistuma palagu. Cilvēki negrib novecot, iespējams, baidās kļūt neglīti. Visiem zināms, ka vecāki cilvēki jāciena, bet varbūt tā ir tikai līdzjūtīga klusēšana un tikai piespiedu kārtā, kad nekas cits vairs nav skatiena piesaistes vērts, ievērošana, ka varbūt tiešām gudrajiem taisnība, ka aiz apgleznotā spoguļa ir aizspogulija. Ar ētiku nepamatotajai atstumšanai pamatā varētu būt apziņa, ka visi reiz neizbēgami kļūs tādi paši, un nevēlēšanās redzēt cauri sienām. Vai pasaule tiešām, cenšoties pakļaut skaistumu, kļuvusi par tā vergu?
Vai cilvēks nedzīvo, lai izveidotu kaut ko labāku, lai kļūtu labāks? Pat to neapzinoties, viņš ir laimīgs, jo ir pieradis. Taču, ja pierod pie laimes, savādāka tā iespējama tikai nākotnē, tāpēc pēc tās jātiecas uz priekšu, uz augšu, bet cilvēks baidās. Baidās no tā, ko vēlas visvairāk, baidās, ka varētu to reiz sasniegt un gandarījumu par to nomāktu lina diegos līdzi piesietās konservu bundžas- pasaules novecošana un laiks. Un arī no tā, ka durvis uz vēl neiesākto eju var caurvējā aizcirsties, pirms pa tām iziet. Cilvēks apzinās to, ka vienīgais, kas viņa iespējas var ierobežot, ir viņa paša ķermenis, tas pats, kurš arī ļauj īstenot dzīvi. Un, baidoties zaudēt bezrūpību, viņš baidās novecot. Cilvēks ir skrūvīte ciparnīcas centrā, kas satur kopā divus laika rādītājus, kuri katrs iet uz savu pusi. Viens griežas atpakaļgaitā un skaita cilvēka būtību pa sekundēm īstāku, jaunāku, pilnīgāku, bet otrs padevīgi skrien pa izgrauzto gultni uz priekšu, ieskrambājot un apzīmogojot cilvēka apvalku, balinot spalvu krāsu pa stundām. Cilvēks baidās, ka tik pierastā un tomēr mīlētā zīda āda savītīs un zīds atgādinās novalkātu lupatu, ka silto toņu varavīksne matos pārklāsies ar aukstu sudrabu, ka nāksies lauzt pašlepnumam kāju, lūdzot palīdzību. Bērns baidās no tumsas, baidās iet laukā naktī, jo baidās no nezināmā, no tā, ko slēpj tumsa (tur vienmēr ir kaut kas cits, nekā pa dienu). Aiz vecuma ir kaut kas, no kurienes vairs nevar nopirkt atpakaļ biļeti, tur kases sen vairs nestrādā. Kāpēc iet istabā, kur izdegusi lampiņa, ja šajā istabā tai nav ne vainas?
Visgrūtāk būt laika kaimiņam ir cilvēkiem, kuri apzināti veidojuši vidi ap savu personību un kuru darbībai tas bijis vienīgais mērķis, un tiem, kuru rosīšanās guvusi panākumus. Viņi ir pieraduši pie vizuāla skaistuma, un tas viņus ir apmierinājis. Arī apkārtējie jau pieraduši, ka reālo ir vieglāk ieraudzīt. Gaiss ar to ir pārblīvēts, bieži tā ārēji ir tik daudz, ka vairāk nekas tā arī netiek meklēts. Un cilvēkam nav ne jausmas par realitāti, to citu realitāti, kam ir lielāka ticamība un kas dzīvo ilgāk, nekā izsmalcinātās, asfaltu durstošās stutes zem papēžiem un Ziemassvētku rotājumi, kas kļūdas pēc palikuši ieķērušies ausīs, matos un aptinušies ap pirkstiem un kaklu. Laiku var ielikt putnu būrītī, un tas tur kādu brīdi arī dzīvos. Tad tas atradīs spraugu starp iedomātiem spraišļiem un izlīdīs laukā. Diemžēl, laiks ir pacietīgs, un, kamēr tam būs apnicis dzīvot būrītī, cilvēks tikai tad būs sācis saprast. Vīnoga kļūst par rozīni, un tad rozīni iemērc šokolādes glazūrā. Tad šo skaisto rozīni var pārdot un iegūt naudu par skaistumu. Daudz lielāku, nekā par rozīni bez skaistuma. Daļa sabiedrības procesu tiek veikti tikai, lai ražotu skaistumu fabrikā. Skaistumu ne tikai pārdod, bet to var arī uzlabot, un pavisam drīz nevar atpazīt ne skaistumu, ne rozīni, un tikai retais zina, ka bija kaut kas arī pirms rozīnes.
Dabīgu skaistumu var saskatīt vecos cilvēkos. Vecums un tā gudrība ir skaisti. Ja cilvēkam izdotos sasniegt savu mērķi un tas nenovecotu, viņš paliktu neievērots un nenovērtēts. Skaistā cilvēkā ir mirs un sapratne, reiz vēja pluinītos matus tagad apsedz plāns pirmais sniegs. Kā pērles- skaistas un dziļi. Skaistums ir tas, kas saskan ar sevi pašu. Ir pietiekami daudz laika pacietības, lai līdz rozīnei iemācītos brīdi saskaņot ar laimes izjūtu. Izvēle ir cilvēka ierocis- pakļauties vai nē. Tikai, to piemirstot, seko bezspēcība un bailes pazust apsēstajā, skaistajā laikmetā un kļūt par tā nākotnes daļu. Cilvēki slēpjas, pieķēdējušies suņu būdā, kamēr suns uzticīgi gaida pavēli.
|
