Janvāris. Visapkārt tumšs, pūš neliels vējiņš, ik pēc divām minūtēm acis aši pametu sienas pulkstenī, kas visu savu pastāvēšanas laiku veic ceļu pa to pašu divpadsmit daļās iedalīto ciparnīcu. Vēl tikai piecas minūtes līdz brīdim, kad debesīs saplauks raķešu ziedi ,kurus ar savam mākoņu rokām debesis pasniegs jaunajam gadam. Šķiet arī manā sirdī šovakar saplaukuši mazie prieka ziediņi, un tāpēc neizpaliek arī patīkamā svētku sajūta. Sācies jaunais gads. Protams, tas ir laiks, kad it kā nospraužu nosacītus mērķu karodziņus, jo jūtu, ka manī dus spēka un enerģijas rezerves, kas mudina paveikt ko labu savai valstij, ģimenei , draugiem vai izdarīt ko tādu, kas būtu noderīgs man pašai. Šajā brīdī savu vietu atradušas tikai labas domas un idejas. Tā kā zinu, ka šis gads mūsu valstij ir nozīmīgs , esmu pārliecināta, ka man būs vairākas iespējas tās realizēt.
Februāris. Uz galda atvērtas vairākas grāmatas par Latviju. Vakari paiet, cītīgi iepazīstos mūsu tautas vēsturi. Varbūt kādam tas šķitīs dīvaini, bet tikai tagad tā pa īstam uzzinu, kādi notikumi ir risinājušies pagātnē, tagad zinu, kas ir Oskars Kalpaks, Zigfrīds Meierovics vai Pēteris Stučka. Skatos statistikas tabulās, kurās attēlots kara laikā bojā gājušo skaits, un nevaru pat aptvert, cik daudz dzīvību pārtrūka zem kara smagās, asiņainās, nežēlīgās un reizēm man tik nesaprotamās segas. Tas viss šķiet pavisam vienkārši- piecciparu skaitlis ar komentāru „bojā gājušie”. Mīloši vīri, tēvi, dēli, draugi, nepiekāpīgie un nepakļāvīgie, cerīgie, bailīgie, drosmīgie un patriotiskie- visi… Tie ir fakti, kas manī rada cieņu pret tiem, kas par savu prioritāti izvirzīja brīvas valsts ideju un darīja visu, lai tā piepildītos. Šīs idejas spēks sasniedza savu mērķi – barters starp brīvību un dzīvību… Tagad mēs esam brīvi, un arī es vēlos, lai tās paaudzes, kas nāks pēc manis, prastu šo brīvību cienīt un saglabāt.
Marts. Lēni un nesteidzīgi eju pa ielu, kas pilna ar gaismiņas dvēselītēm, gaiss ir spirgts un patīkams. Visapkārt klusas mājas ar rāmiem un bieziem mūriem, baznīcas ar mākoņķērāju torņiem un tā sajūtama tā aura, kas piemīt tikai īpašām vietām. Vecrīgā ir tik daudz kā skaista! Tās klēpī guļ tik daudz bagātību, kas manu vakara pastaigu padara neaizmirstamu. Šķiet, savās atmiņu krellēs varu ievērt daiļu pērli- Vecrīgu.
Aprīlis. Apkārtni pārņēmusi zemes rūgtenā un svaigā smarža. Pavasaris izdara savas korekcijas, un tagad galvā tāds kā dullums, tāpēc smaids parādās daudz biežāk, un iekšā aktīvāk griežas rosības zobratiņi. Manas spēka rezerves dod signālus labu darbu paveikšanai, tāpēc tagad pienācis laiks uzvilkt cimdus, paņemt šķūnītī stāvošo grābekli un uzpost Latviju.
Maijs. Ceturtdienas vakars, vēl joprojām esmu skolā. Mani pārņēmis nogurums, bet zinu, ka priekšā vēl kora mēģinājums. Melnajā mapītē sakārtotas notis, kuru augšējā stūrī biezi lasāms vārds – Raimonds Pauls. Līdz ar skolotājas ierašanos mēģinājums sākas. Visu šo laiku cītīgi strādājam pie mūsu izcilā komponista darbiem, jo jau pavisam drīz piedalīsimies kādā īpašā pasākumā, proti, sadziedāšanās svētkos kopā ar pašu Raimondu Paulu. Es zinu, ka daudzās mēģinājumos pavadītās stundas ir šī notikuma vērtas, jo īpaši tāpēc, ka šis koncerts ir kā veltījums mūsu vismīļākajam cilvēkam – mammai. Nogurums ir izdziedāts, un līdz ar koncerta dziesmas pēdējiem akordiem rodas patīkams gandarījums par paveikto darbu. Smaida pats komponists, diriģenti, māmiņas un citi koristi, tāpēc arī mani pārņem spēcīgas pozitīvas emocijas, kādas līdz šim nebiju izjutusi.
Jūnijs. Viena no svarīgākajām lietām, ko man sniedz Latvija ir izglītība. Man tas neapšaubāmi ir ļoti svarīgi, jo garīgās vērtības manā skatījumā ieņem daudz augstāku vietu nekā materiālās. Pienācis pirmais svarīgais atskaites punkts manā izglītības ceļā, proti, pēc veiksmīgas valsts eksāmenu nokārtošanas saņemu savu 9.klases atestātu. Ir patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus no audzinātājas, klasesbiedriem, vecākiem, radiniekiem un skolas direktores. Turu savās rokās zaļos vākos ietērpto apliecību un aprotu, ka izglītība ir viens no stabilas dzīves pamatakmeņiem.
Jūlijs. Emocionāls pārdzīvojums, piedzīvojumi, jauni draugi, kultūras iepazīšana un kopā būšana saistās ar dziesmu un deju svētkiem. Diemžēl man vēl nav nācies pabūt šajā svētku virpulī. Es apzinos, ka šie Latvijai ir ļoti nozīmīgi un arī vajadzīgi svētki. Es pat nezinu, kas ir tas spēks, kas mani notur pie televizora vairākas stundas, lai uz pāris sekundēm svētku gājienā ieraudzītu sev pazīstamus cilvēkus. Ir prieks, ka viņu ieguldītais darbs ir novērtēts un ka viņiem ir šī unikālā iespēja būt par daļu no šī notikuma. Manuprāt, tieši lielais latviešu skaits padara šos svētkus tik īpašus, jo bez latviešiem Latvijas kultūra nespētu izdzīvot, jo tikai mēs zinām, kas ir tā gaismas pils, kas ir tie vēji, kuri lauž priedes , un kāpēc upe tek tik strauji…
Augusts. Viļņi nesaudzīgi triecas pret krastu, no savām plaukstām izmezdami jūrā gulošos gliemežvākus un akmentiņus. Brāzmains vējš paceļ pludmalē guļošās smiltis, gaisā veidojot gaišus līniju rakstus. Šī nav tā diena, kad saule lutina pludmalē guļošos , iedegumu ķerošos cilvēkus, šodien jūra un vējš atklāj savu skarbumu, kas man šķiet daudz pievilcīgāks un patiesāks. Nostājos jūras krastā, izplešu rokas, aizveru acis un sajūtu mūsu dzintara jūras varenumu. Vējš spēlējas manos matos, un kājās ieduras tā nestie smilšu puteklīši. Jūra jau izsenis latviešiem ir bijusi nozīmīga, bet, šķiet, man šī ir vieta, kur, neko nesakot, atvērt sirdi vējam un mūžam klusējošajiem viļņiem, kas šeit skalo daudzus likteņstāstus. Jūra- tā ir mana dvēseles tīrītava…
Septembris. Vēl tikai pāris soļi, un jau desmito reizi vērsu savas skolas durvis. Iekšā neliels satraukums, nu gluži kā pirmajā klasē, kas savas skolas gaitas tikai sāku. Pretī nāk smaidīgi skolotāji un skolasbiedri . Gaiteni pildās ar stāstiem par vasaras piedzīvojumiem. Veru vaļā klases durvis , un uztraukums pazūd, jo pretī man raugās klasesbiedri, kurus ilgāku laiku nebiju satikusi. Taču, šķiet, vēl viens spilgts šī mēneša notikums ir Dzejas dienas. Nedaudz rupja balss savil telpu ar dziļām rindām no dzejoļu krājumiem, mana dvēsele gavilē. Dzeja- tā man ir kā liela šokolādes torte ar patiesības glazējumu, mana uzpildes stacija, kad pasaules rausēji arī no manis izsūkuši tik daudz patiesā prieka enerģijas. Latvijā ir ļoti daudz izcilu dzejnieku. Gan tie, ko tagad varam saukt par klasiķiem, gan jaunie dzejnieki ir cilvēki, kas caur savām sajūtām, pārdzīvojumiem un nesaudzīgi skarbo patiesību, kas sakārtota dzejoļos, mani uzrunā ļoti spēcīgi. Attīstība notiek pa spirāli, atsperi , vienkāršāk sakot, ir notikumi, kas atkārtojas. Šo sakarību saskatu arī dzejnieku darbos, kuros viņi bieži atklāj mūsu atkārtoto kļūdu sekas. Lasu un mācos, kā izvairīties no tām pašām bultām, kas te triecas cauri jau gadu desmitiem…
Oktobris. Tik maz gaišu stariņu. Esmu nogurusi no negācijām. Rokas piekusušas turēt vairogu, kas pasargā no pasaules melnumiem, meliem, ļaunuma lodēm… Es redzu, cik šeit daudz nelaimīgu cilvēku… es redzu, kā Jānis pagrūž Mārtiņu, es redzu to paveco kundzi, kas skaita santīmus par puskukuli rupjmaizes un paku piena, es redzu to pārkopto deputāti ar matu lakā iestīvinātajiem matiem, viegli smaidot, sakām, ka viņai žēl, ka Latvijā tik daudz mazturīgu cilvēku, bet es zinu, viņa melo. Viņai ir vienalga, jo mugurā melnais kostīms, nu tas lētais par 150 latiem, arī manikīrs, lūpu krāsas, nagu lakas un koferītis ar pārdesmit lapām… Tad vēl ik sestdienas vakaru dzirdu frāzi :”Paldies! Mēs jūs mīlam!” Mīlat? Nē, jūs atkal melojat. Gribat saņemt telefona balsojumus, lai pēc tam varētu gozēties uz dzeltenās preses pirmajās lapām vai tikt vismaz 10.lappuses atvērumā kopā ar mazo sunīti un „Pradas” produkciju. Zināt, man jūsu „mīlestību” nevajag!
Novembris. Jūti, beidzot cilvēki atceras, kas ir Latvija! Uz visiem afišu un reklāmu stabiem redzama deviņdesmitgades simbolika. Tā vien brīžiem šķiet, ka 89. vai 88. nebija svarīga, par to neviens nerunāja… Man nekas nemainās, mana Latvija ir mana neatkarīgi no vecuma. Es zinu, ka mums ir tik daudz lietu , cilvēku, vietu un bagātību , ar kurām lepoties. Es lepojos ar savu valodu, ar savu mammu, ar to mežu, kas ik vakaru atskaņo savu šalkojošo simfoniju, ar jūru, ar dziesmām, dejām un izciliem cilvēkiem. Es zinu, Latvija, Tev vēl tāls ceļš priekšā! Šovakar Tu mani esi atvedusi līdz svētku koncertam . Tās dziesmas un dejas, ko šovakar dzirdam un redzam, ir veltītas Tev! Es izeju ārā , visapkārt tumšs, pūš neliels vējiņš, ik pēc divām minūtēm acis aši pametu rokas pulkstenī, kas visu savu pastāvēšanas laiku veic to pašu ceļu pa divpadsmit daļās sadalīto ciparnīcu. Vēl tikai piecas minūtes līdz brīdim, kad debesīs saplauks raķešu ziedi, kuru ar savām mākoņu rokām debesis pasniegs jaunajam Latvijas gadam…
|
