Skolotāja Varvaru ielika krēsliņā, lai es un vēl divas meitenes varētu iet ar viņu pastaigāties, kas viņai ļoti patika. Ievēroju arī to, ka meitene, kad ieraudzīja, kādu no mums stāvam malā, rādija, lai paņem pie rokas. Pastaigas laikā, meitene daudz runāja, kas tiešām bija pārsteigums, jo man likās, ka viņa nerunās tik labi un nesapratīs, ko jautā. Bet viņa atbildēja uz jautājumiem, kā, piemēram, kur strādā mamma, tētis? Ko patīk vislabāk darīt? Cik Vikai ir gadu? (Varvara varēja nosaukt visu bērnu vecumus, pat to, ka kādam drīzi mainīsies gadi) Meitene pati daudz stāstīja par to, ka bija pie ezera, bet neskārās ūdenim, par to, ka odi kož, par to, ka viens no grupas biedriem uzņemsies kino un būs fotogrāfs u. tml. Kontaktējoties ar šo meiteni, sapratu to, ka viņas diagnoze lielāko iespaidu atstāj tieši uz kustībām, pārvietoties, bet attīstības ziņā, es vismaz novērojot šo laika posmu, nemanīju problēmas, vismaz ne izteiktas.
Bija ļoti interesanti un man prieks, ka bija iespēja ar, kādu no šiem speciālās PII bērniem pakomunicēt, jo tās ir jaunas zināšanas.
…