IESPĒJAMIE PROBLĒMAS RISINĀJUMI
Cilvēku un sociālo grupu objektīvi nosacītu prasību pēc materiālām, garīgām, intelektuālām, kultūras u.c. vērtībām sauc par vajadzībām. Tās rosina darbības aktivitāti , ir darbības motivācijas pamats. Vajadzības attīstās līdz ar sabiedrības attīstību. [14,229.] Vajadzība ir iekšēja nepieciešamība, kuru ir iespējams nodrošināt jeb apmierināt tikai mijiedarbībā ar apkārtējo fizisko vai sociālo vidi. [17,159.]
Ja vajadzības ir apmierinātas, cilvēks ir harmonijā ar sevi.
Cilvēka vajadzības klasificēt un sistematizēt ir mēģinājuši daudzi psihologi, taču populārāko teoriju ir izstrādājis krievu ebreju izcelsmes amerikāņu psihologs Ābrahams Maslovs. Viņa vajadzību hierarhija ir arī daudzu citu vajadzību teoriju pamatā. Viņš uzskata, ka pats galvenais cilvēkā ir viņa svarīgākās vajadzības, pēc kā cilvēks tiecas. “Svarīgi ir tas, uz ko cilvēks ir virzīts, uz ko viņš dzīvē tiecas, ko viņš uzskata par svarīgāko.” [17,158.]
Viņa teorijas pamatā ir trīs pamatprincipi:
1) vajadzību hierarhija (sakārtojums pēc to svarīguma);
2) vajadzību deficīta princips (apmierināšanas process ir bezgalīgs);
3) progresijas princips (cilvēku rīcību nosaka vēl neapmierinātās). [14,229.]
Ā. Maslovs cilvēka vajadzības ir sakārtojis sekojošā kārtībā, pielikums Nr. 25. )
1. Fizioloģiskais līmenis – pamatlīmenis. Tās ir vajadzības, kas nodrošina cilvēka kā fiziska organisma izdzīvošanu: izsalkums, slāpes, nepieciešamība pēc apģērba, mājokļa, arī seksuālā vajadzība. Šo vajadzību apmierināšana noteiktā līmenī var radīt cilvēkā fiziskā komforta sajūtu.
2. Vajadzība pēc drošības. Tā ir cilvēka dabiska tieksme izvairīties no ciešanām, briesmām, negatīviem pārdzīvojumiem, arī vēlēšanās rīkoties tā, lai neasņemtu sodu vai kritiku. Šī vajadzība saistīta ar stabilitāti un informētību. Situācijas nemainīgums ir viens no drošības sajūtas priekšnosacījumiem. Arī neskaidrība, nenoteiktība, īpaši cilvēkam svarīgos jautājumos, rada nedrošību. Tāpēc, lai justos droši, cilvēkam ir jāsaņem informācija šajos jautājumos.
3. Vajadzība pēc piederības un mīlestības. Tā ir nepieciešamība pēc savējiem, pēc cilvēkiem, kuri pieņem indivīdu tādu, kāds viņš ir, vēlēšanās mīlēt un būt mīlētam, uzņemties un arī saņemt rūpes un gādību, nepieciešamība pēc draudzīgām, biedriskām attiecībām.
4. Vajadzība pēc pašcieņas. Tā var izpausties divējādi – var būt vēlēšanās iegūt citu cilvēku atzinību, ievērību, vai arī tā var būt pašapliecināšanās, vēlēšanās pierādīt kaut ko pašam sev. Abos gadījumos tā ir tiekšanās pēc sasniegumiem, panākumiem.
…
