Frīdrihs Nīče (1844-1900)
Frīdrihs Nīče bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gs. filozofiem, un viņa filosofija netiek aizmirsta arī 20.gs.
Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē.
Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā.
1877. gadā kļuva par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē.
No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā (tapa pazīstamākā darba "Tā runāja Zaratustra“ pirmā daļa.)
F. Nīče miris 1900. gadā – neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību.
Pats par sevi teicis: esmu priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks.
Frīdrihs Niče 19. gs. 2. pusē būtiski maina Eiropas filosofijas noskaņas.
Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības.
Klasisko filosofiju nomaina postklasiskā filosofija.
Postklasiskās domāšanas spilgta izpausme ir Nīčes izstrādātā dzīves filosofija.
Viņa mācībā saskatāmi 5 mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās.
Nihilisms – visu pastāvošo vērtību, normu, principu noliegums.
Dzīves filosofija
Veidojas 19.gs. 2.pusē un savu lielāko uzplaukumu un ietekmi sasniedz 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā.
Dzīves filosofija veidojas kā pretstats cilvēka un pasaules interpretācijai klasiskajā racionālismā.
Tā par galveno atzīst nevis prātu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi.
Dzīves filosofija tiecas radīt universālu gara zinātņu teoriju, kas spētu kalpot visām tām cilvēka darbības sfētām, kurās realizējas gars.
Pie dzīves filosofijas pārstāvjiem līdzās F. Nīčem pieder Anrī Bergsons, Vilhelms Diltejs, Georgs Zimmels.
Pozitīvisms, loģiskais pozitīvisms un lingvistiskā filosofija
Pozitīvisms – filosofisks virziens, kas radās 19. gs. 2.pusē, turpinot Jaunlaika empīrisma tradīcijas.
Tā ciltstēvs ir Ogists Konts (1798-1857).
Pozitīvismam raksturīga orientācija uz zinātni – scientisms, par ideālu izvirzot dabaszinātnisko skatījumu uz pasauli.
Īzaka Ņūtona un Renē Dekarta pasaules modelī, kura pamatā ir regularitāte, sakārtotība, harmonija, arvien lielāku lomu ieņēma idejas par pārmaiņām, attīstību, piemērotību apstākļiem un cīņu par esamību.…
