548. g. p. m. ē. sākas saules, harmonijas un sapņu dieva Apollona kulta uzplaukums. Viņš pamazām kļūst par nacionālāko un populārāko grieķu dievu.
Šajā kultā savijas kopā orientācija uz izsmalcinātību, ķermeniskumu, formas pilnību un skaistumu ar likteņa noskaidrošanas mēģinājumiem un pareģošanu.
Kults gan akceptēja sengrieķu tradicionālos ideālus, gan piedāvāja `tikt galā` ar sengrieķu reliģijā sakņoto liktenīguma, dzīves īslaicīguma izjūtu un nāves nenovēršamību.
Apollons kā viens no Olimpa dieviem bija pazīstams jau ļoti sen.
Iespējams, ka senatnē viņu identificēja ar Saules dievu.
Vēlāk Apollons arvien vairāk kļūst par kultūras un mākslas aizbildni. Parādās aristokrātiskas iezīmes – izsmalcinātība, cēlums, līdzsvarotība, ko tomēr apēno nežēlīgu dusmu izpausmes un izrēķināšanās ar dieva pulgotājiem.
Apollons bija dievs, kas prata gan sodīt, gan arī mīlēt un sargāt.
Apollonam bija 9 mūzas:
Kalliope (episkā dzeja un daiļruna)
Klīo (mūza, kas dara slavenu, vēstures mūza)
Melpomene (traģēdija)
Eiterpe (poēzijas un mūzika)
Erato (liriskā un mīlestības poēzija)
Terpsihora (dejas un kora dziedāšanas)
Talija (komēdija)
Polihimnija (himnas)
Urānija (astronomija).
Gaišais, līksmais Apollons nepazīst skumjas.
Viņš traucas pa debess zilgmi ar mūzikas instrumentu kitāru rokās un sudraba loku plecā.
Viņa zelta bultas var nest arī postu, slimības un nāvi.
Apollons gan atsūta slimības, gan spēj tās ārstēt.
Tālmeša Apollona bultas nekad nekļūdījās, tāpēc no viņa baidījās pat Olimpa dievi.
Apollona kultā, neraugoties uz šīs dievības dažkārt visai nepievilcīgo rīcību, atspoguļojas seno grieķu vēlme pēc cilvēcisko attiecību un pasaules kopmaiņas harmonizācijas.
Šī ievirze pastāvīgajās politiskajās cīņās un drudžainas saimnieciskās darbības apstākļos kļuva par galveno vērtību.
Grieķi meklēja bezkonfliktu reliģiju, kas palīdzētu ikdienas dzīves grūtībās.
Viņi vēlējās noskaidrot tuvāko nākotni strauji mainīgās dzīves līkločos. …
