Argonu (grieķiskā nozīmē “bezdarbīgs”) 1785. gadā Henrijs Cavendišs (Henry Cavendish) vēlējās parādīt gaisā, bet tas netika paveikts, līdz 1894. gadā Skotijā Lords Raileijs (Lord Rayleigh) un Sers Viljams Ramzejs (William Ramsay) to izdarīja eksperimentā, kurā no sašķidrināta gaisa parauga tika atdalīts skābeklis un slāpeklis. Viņi bija noteikuši, ka atdalītais slāpekļa maisījums bija par pus procentu vieglāks nekā slāpeklis, kas ir atmosfērā. Atšķirība likās nenozīmīga, bet tā bija pietiekami svarīga, lai saistītu viņu uzmanību vairākus mēnešus. Zinātnieki secināja, ka ir vēl kāda gāze gaisa maisījumā bez slāpekļa. 1882. gadā Hugs Frenks Nevalls (Hugh Frank Newal) un V.N. Hārtlijs (W.N. Hartley) savos pētījumos nejauši atklāja ar argonu. Katru gaisā novēroto krāsu spektra līniju nebija iespējams identificēt ar konkrētiem elementiem.
Cēlgāzes dabā veidojas dažādos kodolprocesos. Kosmoss ar cēlgāzēm ir bagātāks nekā Zemes atmosfēra. Gaisā cēlgāzu tilpumdaļa ir apmēram 0,94%. Cēlgāzes satur arī dažas dabasgāzes un daži minerāli. Cēlgāzes parasti ir sastopamas brīvā veidā (gaisa sastāvā).
Argons ir izplatītākā cēlgāze Zemes atmosfērā – 0,933% (tilpuma daļās) un 1,29% masas daļās. Pretstatā Marsa atmosfērā ir 1,6% argona. Marinera kosmosa zonde 1973. gadā uz Merkura atklāja, ka tā atmosfērā ir 70% argona, gāze ir trūdēšanas produkts no radioaktīviem materiāliem, kuri atrodas uz planētas. 2005. gadā Huygens zonde atklāja argona klātbūtni Titānā, kurš ir lielākais Saturna pavadonis.…
