Heliocentriskā teorija
N. Koperniks postulēja heliocentrisko principu – Saule atrodas planētu sistēmas centrā, bet Zeme griežas ap to.
Tādā gadījumā debess sfēras redzamās griešanās cēlonis ir Zemes griešanās ap asi, bet gadalaiku maiņas cēlonis ir Zemes riņķošana ap Sauli.
Uz Mēness G. Galilejs ieraudzīja krāterus, kalnus un ielejas. Tātad varēja pieņemt, ka Mēness nav lode ar gludu virsmu, bet daudzējādā ziņā ir līdzīgs Zemei.
Viņš atklāja četrus Jupitera pavadoņus. Abpus Jupiteram viņš ieraudzīja četras mazas zvaigznes, kas mainīja savstarpējo stāvokli, riņķojot ap planētu. Šī “Saules sistēma miniatūrā” netieši apstiprināja Kopernika teoriju, jo nu kļuva zināms, ka pavadoņi ir arī citām planētām, ne tikai Zemei.
Pagriežot teleskopu pret Piena Ceļu un dažiem citiem miglainajiem plankumiem pie debess, G. Galilejs ieraudzīja, ka tie sastāv no milzīga daudzuma vāju zvaigžņu. Tas nozīmēja, ka Visumu veido ļoti daudz zvaigžņu un pasaules robežas ir daudz plašākas nekā uzskatīja līdz tam.
Itāļu zinātniekam bija jāpieliek lielas pūles, lai par savu atklājumu patiesumu pārliecinātu laikabiedrus. Tā kā G. Galileja novērojumu rezultāti bija krasā pretrunā ar baznīcas mācību, viņam nācās stāties baznīcas tiesas priekšā un atsacīties no saviem “maldiem”. Taču zinātnieka gars acīmredzot palika nesalauzts, jo leģenda viņam piedēvē vārdus, ko viņš esot teicis pēc tiesas: “Un tomēr tā griežas!”…