Seno latviešu uzskati
Latvieši nāvi uzskatīja par dabīgu norisi.
No nāves viņi nebaidījās, jo bedības uzskatīja par pēdējo godu.
Šajā dzīvē pavadītais laiks atkarīgs no Dieva ziņas.
Bedību norise
Pirmā diena – saņem viesus, vakarā piedalās mirušā vāķēšanā (veica dažādas izdarības mirušā godināšanai).
Otrā bedību dienā mirušo izvada no bēru mājām uz veļu kalnu – kapsētu.
Dainās arī minēta mirušā mantas dalīšana, kas var notikt tai pašā vai nākamajā dienā pēc apglabāšanas.
Miršanas brīdis
Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā, un kādreiz tas pienāk negaidīts, piepeši pārtraucot dzīves gaitu.
Dod, Dieviņ, tā nomirt, kā nomira tēvs māmiņa:
Tēvs nomira rij’ kuldams, māte maizi mīcīdama.…