Par izglītību viduslaikos
Būt gudram nozīmēja būt cilvēkam ar labu atmiņu, pārņemt tradīcijas, iepriekšējo paaudžu dzīves gudrības, kas gadsimtiem tika nodotas no paaudzes paaudzei. Arī likumi un tiesas spriešana tika glabāta gudro atmiņā. Bērniem ir laba atmiņa un piemīt vērīgums, tāpēc viņus nereti izmantoja par lieciniekiem. Turklāt uzskatīja, ka bērns neprot melot.
Skolas viduslaikos dibināja pie klosteriem. Tajās
bērni galvenokārt mācījās, lai vēlāk kļūtu par mūkiem vai garīdzniekiem. Bija arī pilsētas skolas, kuras parasti atvēra pie pilsētas galvenās baznīcas. Tur par maksu mācījās bagātnieku bērni. Zinības bērniem bija jāmācās tieši tā, kā rakstīts grāmatā. Skaidrot drīkstēja tikai garīdznieks, kas veica skolotāja pienākumus. Nepaklausīgus un slinkus bērnus pēra ar rīkstēm, kas skolotājam vienmēr bija pie rokas.
Dižciltīgo bērnu laulības
Laulībā stājās nereti jau 12 – 14 gadu vecumā. Laulības starp mazgadīgiem karaļa, hercoga vai kņaza titula mantotājiem diktēja vecāku vēlme iegūt vai pievienot jau esošajiem jaunus īpašumus vai noslēgt savienību ar citu karaļvalsti. Laulība nostiprināja dinastiju savienību, bet nevienu neinteresēja apprecināto bērnu jūtas. Izdevīgums bija arī bagātu tirgoņu un amatnieku atvašu laulību pamatā. No tāda paša vecuma bērns bija atbildīgs par savu rīcību: viņu varēja sodīt tāpat kā pieaugušo, pat ar nāvessodu.
Sabiedrības attieksme pret bērniem
Viduslaikos daudzi bērni mira zīdaiņa vecumā. Nepietiekams ēdiens, slimības, no kurām tolaik neprata ārstēt, kā arī neuzmanība pret bērnu – tas viss varēja beigties ar nāvi drīz pēc piedzimšanas vai pirmajos nāves gados. Tādēļ uz bērniem raudzījās ar domu: „Dievs deva, Dievs atņēma”. Apstākļos, kad vecākiem bija grūti ģimeni uzturēt , viņi mēdza jaundzimušo „izlikt” vai atstāt kaut kur sabiedriskā vietā, tādējādi pametot likteņa vai līdzcilvēku žēlsirdības varā. Tādus bērnus sauca par atradeņiem, un viņi vai nu nonāca patversmēs, klosterī, vai tika pieņemti par audžubērniem citā ģimenē.
…
